"Antīkā filozofija radās 8. – 6. gadsimtam pirms mūsu ēras. Par tās aizsācēju var uzskatīt vācu filozofu Kārli Jasperu."

"Pats sevi par filozofu uzskatīja Pitagors. Platons savā darbā „Valsts” runā par valsts izcelšanos, un to, ka filozofi ir tie, kas var, un kuriem vajag pārvaldīt valsti. Te neviļus gribas padomāt par tiem cilvēkiem, kuri ir pie patreizējās valsts varas... „Gudrība vispirms jāiemīl, vispirms jātiecas, lai pie tās nonāktu” (filozofiska atziņa). Jebkura doma, atziņa vai izteiciens, kurš ir piesātināts ar kādu jēgu, noteikti vedina uz pārdomām par sevi un savu pasauli."

"3. un 4. gadsimtā pirms mūsu ēras filozofijai nav nekā kopīga ar dzejnieku izdomājumiem."

"Cilvēkiem līdz ass laikam nebija „Es” apziņas. Tas parādās arī viduslaikos. Ivans Bargais sodot vienu cilvēku, soda visu ģimeni. Pirmie no tā „izraujas” senie grieķi, viņi sāk atzīt personību un indivīdu. Cilvēki sāk sevi apzināties kā vērtību."

"Filozofijas un zinātnes vēsturiskās attiecības laika gaitā ir veidojušās atšķirīgi. Viduslaikos līdz pat Staļina laikam filozofija darbojas kā zinātne, sākot no 17. gadsimta darbojas tā saucamais jauno laiku modelis zinātne ietekmē filozofiju. 19. gadsimtā jau var runāt par to, ka filozofija un zinātne nodarbojas katra savā sfērā."

"Filozofēšana tiek uzskatīta par abstraktu spriedelēšanu par problēmām, kuras dabas zinātne nav vēl atrisinājusi. Filozofija aizpilda „baltos plankumus”. Piemēram, jautājumos par dzīvības izcelšanos, prāta izcelšanos un tml."