Slēptais ekshibicionisms
Ha hā! Baigā doma. Bet es nebūt šeit netaisos rakstīt par savām ekshibicionistiskajām tieksmēm, kuras es slēpju tādā veidā, ka sēžu kartona kastē uz tērbatas un ģertrūdes ielas stūra, tērpies vienā vienīgā vasaras kleitiņā, un vicinu savu peni. Nebūt nē. Vienkārši es beidzot sapratu, ko nozīmē šāds journals, un ar ko tas atšķiras no parastas dienasgrāmatas, tad lūk, journals arī sevī iemieso slēpto ekshibicionismu. Laipni lūgts, ielūkojies manā ķermeņmaisā!
Sēžu šorīt vilcienā, kā parasti urbinu degunu un piezīmju grāmatiņā zīmēju robotus, man pretīm sēž ļoti nopietns policists, kurš nepārprotami ir ieinteresējies par manu personību, blenž uz manīm acis nenolaisdams. Man kļūst neērti, bet nelieku par to manīt. Turpinu zīmēt robotus, urbināt degunu un pie sevis domāju, kāpēc man ir tāda bijība pret šo formā tērpto pāķi, būtu tas kāds, kaut policists tikai tērpies civilajās drēbēs, es būtu atbildējis viņam ar tieši tādu pašu ciešu skatienu, kamēr viņš sadegtu un kļūtu par mazu mazītiņu kakiņu, ko vakarā tīrot vilcienu, slāvu izcelsmes apkopēja Klava bez sirdsapziņas pārmetumiem izmestu atkritumu urnā. Damn, laikam esmu mīkstais.

p.s. Robots sanāca ļoti labi, tūlīt ķeršos klāt un uzmodelēšu to 3d