kas man te mainās: esmu sākusi lasīt darbam vajadzīgos dokumentus franču valodā un tagad pazīstu vairākus vietējos. viņi dzīvo patumšos senatnīgos allaž piesmēķētos dzīvokļos ar dušu virtuvē un tualeti kāpņutelpā. vidējā beļģu mākslinieces tipa meitene nēsā pusgarus nekrāsotus matus, kas nogriezti uz grebenes pusi un tumši zilu vai melnu īsu kokvilnas kleitu bez izteiktas vidukļa līnijas, melnu ādas jaku, necaurspīdīgas melnās zeķubikses un humpalu zābakus. viņiem visiem mīļākā iepirkšanās vieta ir ikdienas daudznacionālais krāmu tirgus, kura beigās visu nepārdoto un nevērtīgo atstāj turpat uz plača lai visi ņem par brīvu. tur gadās arī daudz kas vērtīgs.
man liekas, ka laiks uz šejieniešiem vispār neiedarbojas. nekādu modes tendenču, ekskluzivitāte un vīnu dārgums nekādi nepieņemas spēkā. tusēšanas ieradumi nekad nekļūst aristokrātiskāki. piemiedzot acis varētu domāt, ka esmu 70-o gadu kvartirņikā. viņiem ik pa laikam atklāj izstādes, kur nav nekāda vīna un uzkodu, visi nes līdzi somā lēto vīnu un turpat uz vietas dzer.