vakar bij lielais arodbiedrību streiks, kura dēļ man nācās līst pār dzeloņainām prettanku aizsardzības barjerām, lai tiktu uz darbu. katrs no 100 000 strādniekiem izpildījās kā mācēdams, bet pamatdoma bija viena - Nē TAUPīBAI. banku arodbiedrības piemēram bija noīrējušas pūtēju orķestri, kas brauca plakātiem aplīmētā kravaskastē un pūta - taupībai nē taupībai nē. pakaļ gāja arī dziedātājs. es pirmo reizi iedomājos, ka tie 100 000, tas fakts vien, ka šeit, lūk, viņi uz ielas visi ir, ka tā tomēr ir draudēšana: "iedomājies, ja mēs visi nāktu virsū"... bet tad atkal - kam lai nāk virsū? jo Eiropai teorētiski nav nekādas varas pār taupības pasākumiem, vai vismaz pār to, uz kā rēķina tiek taupīts, jo par tiem lemj katra valsts pati. Un tad atkal - uz kā rēķina TAD lai taupa? atņemt naudas politiķiem, lai viņi sāktu vairāk zagt un korumpēties? Nē, es uzskatu, ka ir jācieš proletariātam, jo proletariāts par 50% bija vainīgs pie sastrādātajiem sūdiem, bet jūs, protams, man nepiekritīsiet. Vārdusakot, proletariāts noprotestēja, izdzēra krogus un pievēma parku, un aizbrauca atpakaļ, bet es tikmēr brīnišķīgi ilgi izgulējos - pēc ļoti ilga laika, jo pēdējā laikā tā darba slodze mani tur uz visu robežu robežas, bet šodien kaut kā pavisam maz tā darba. iespējams, tas ir tādēļ, ka šodien (paldies lemuram kurš informēja) ir tulku un tulkotāju diena, respektīvi, Svētā Hieronīma - visu tulku aizbildņa - diena

un šai dienai par godu es nejauši apēdu jau veselus trīs desertus - 1. augļu salātus kā tradicionālo samērīgo desertu pēc pusdienām 2. šokolādes putas pēkšņā vēlmē baudīt dzīvi kas fragmentāri piemeklēja dzerot kafiju pēc pusdienām ar vienu no agnesēm (man te viņu ir daudz) 3. aveņu-putukrējuma-saldējuma kūku ar saldo vīnu (liebfraumilch) ko atradu uz darba galda atgriežoties no pusdienām, jo kolēgji bija reagējuši uz manu sniegto informāciju par svēto Hieronīmu un nolēmuši, ka jāatzīmē. Par godu šai dienai, laikam, šī diena darbā ir neparasti gaiša, jo tulkojamais beidzot ir fiziski paveicamos apjomos un es, pēc mēneša pārtraukuma, varu pat sākt domāt par to, ka eksistē dzīve arī ārpus darba, tīri vai apmulsu: pag pag, kādi man bija tie hobiji