man jau no pusaudža gadiem besī, ka sabiedrība katru agresijas un rupjības izpausmi uzlūko kā "nabadziņu". tas ir veids, kā sabiedrība cīnās ar ļaunumu mūsdienās, vērtējot to visu kā bērnišķību, un ASV ir pirmās šajā attieksmē - gan starptautiskā politika, gan katrs atsevišķais amerikānis. es tagad neiedziļināšos, kādēļ man tas šķiet teologjiski nepareizi; man šīs pārdomas izraisīja tulkojamais dokuments par Rietumbalkānu valstīm. viss sarakstīts tēvišķi pamācošā tonī - jāievieš miers un laime rūķu karaļvalstī, bļa

"By developing infrastructure projects, the governments of the Western Balkan countries, together with all other players involved, can prove their willingness to overcome bilateral tensions and problems from the recent past."

"The development of the South East Europe Core Regional Transport Network represents an excellent opportunity for the Western Balkan countries to merge their interests and pursue economically and socially advantageous – as well as environmentally friendly - solutions"

utt.

Bet paši par savu krīzi - o jā, tur viņi pilnīgi citādāk runā, tur ir izlauzušies dēmoni no finanšu tirgus, izauklētas nopietnas čūskas, tur nevienam smiekliņš nenāk.