katru rītu skatos, kā kraukļi parkā iegūst pārtiku. viņiem tagad grūti, jo viss, kas krīt no kokiem, tagad zem sniega. nākas staigāt pa miskastēm, vienreiz redzēju, kā viņam knābī krietns gabals makaronu sacepuma un viņš ļoti zvērīgi uz mani skatījās, lai es neatņemu. kraukļi vispār ir lieli un ļoti saprātīgi, ne stulbāki par kaķiem, to var just, ejot cauri parkam.viņi piespiež ar kājām divu sprīžus garas brūnas pākstis un nikni plosa no viņām ārā sēklas. jo pākstis vēl krīt no kokiem. to pākšu dēļ vienreiz parks bija slēgts, ar atrunu, ka uzturēšanās parkā ir bīstama. nekas jau nav bīstams no tās pāksts. ja nu akurāt griež pretī seju un viņa trāpa ar aso kanti. vienu rītu - tikai nekliedz, ka es šito paņēmu no nacionālās geogrāfijas - sniegs bija piekusis un viņi bija izkašņājuši... man atkal grūti pateikt, kas tas ir, kaut kas starp čiekuru, kastani un zīli. un viņš ņēma to zīli knābī, pacēlās gaisā un meta zemē. tad atkal pacēla, uzlidoja un meta. tas bija mērķtiecīgi, to es varu apzvērēt. ja jūs vispār redzētu, cik tas parks man ir skaists. izskatās kā no filmas, kā mūžības dārzs. parkā eiropieši skrien un arābi spēlē futbolu, vienā stūrī ir mošeja AR minaretu, vidū - trīskāršā triumfa arka ar zirgiem un ratiem uz jumta, un viss ir lielās formās un līnijās, un es eju cauri. īpaši rītā miglā ir pačotīgi. rīt nofotgrāfēšu.