katru reizi pēc sapulcēm ar Ungārijas kolēģiem man gribas raudāt. tur valdošā sajūta ļoti atgādina filmu "Citu dzīves". viņi arī piemēram nekādu informāciju neraksta / nesūta pa epastiem, viss būtiskais tikai mutiski videočatos (arī ne pa parasto telefonu). un vienlaikus tas izslāpums pēc kontakta ar "brīvo pasauli", tā "sirsnība bēdās un bailēs". ar Poliju arī regulāri strādāju, viņi noteikti vēl nav tik tālu aizgājuši Ziemeļkorejas virzienā. manuprāt pašlaik Budapeštā notiekošie skolēnu un skolotāju streiki ir viena no pēdējām demokrātijas konvulsijām. mind you, viņi lieto asaru gāzi.