nevaru nepamanīt to, ka, kopš ikgadējā novērtējuma sarunā pateicu priekšniekam atklāti visu, ko domāju par viņa vadības stilu (nu ne jau tā kā to dara LV, bet caur konstruktīviem ieteikumiem, un runājot pat sevi; "man pietrūkst kolektīvas diskusijas par procesu uzlabošanu" "tā man būtu vislabākā apmācība un motivācija"), esmu sākusi atvērties kolēģiem, ar viņiem sarunāties un pat pajokoties, nesēžu vairs kā rūgumpods domājot ka visi ir normīši, konformisti un lohi, un, kas to zina, varbūt ka pat pienāks brīdis, kad aiziešu ar kādu pusdienās. principā tā intervija, kuras mērķis bija it kā novērtēt mani, beigās izvērsās par manu monologa recenziju viņa nodaļas darbam pusstundas garumā. es tomēr neko nenožēloju.