Man ir pieredze ar līdzfinansējumu pētniecības projektiem. Birokrātijas piekasīgums un virsdarbs, kas dēļ tā rodas ir neaptverams, ap 20-30%. Nemaz nerunājot par to, ka kaut kam, kas tiek vēl tikai pētīts kā iespējami perspektīvs, prasa jau pēc gada ekonomiskos rezultātus, un vēl sūta auditorus un atskaites ir gari formulāri. Un vēl nepieciešams sagatavot statistiku, cik procentus no apgrozījuma izdevies caur pētījuma komercializāciju dabūt klāt. Visticamāk tāpēc, lai ierēdņi varētu izmērīt, vai programma devusi kaut kādu ekonomisku atdevi. Pieņemu, ka tie dati vairumā gadījumu ir neprecīzi, jo reizēm nav tiešas saistības starp kaut kādiem pārdevumiem un pētījuma, bet pētījumā iegūtās zināšanas ir palīdzējušas attīstīt pavisam kaut ko citu. Tāpēc, zinot, ka uzņēmuma konkurētspējai primārais nav patentu vai publikāciju skaits, bet gan ātrums un fleksibilitāte, ES pētniecības atbalsta programmu efektivitāte manā ieskatā ir ļoti zema, salīdzinot ar to, kā varētu būt, ja fomulāru un prasību būtu mazāk, un tās būtu vienkārši lietojamas.
Centrālā problēma ar birokrātiju un arī sabiedrību ir nespēja tolerēt kļūdas, kas ir pretdabiski līdzsvarotai sabiedrībai - to pateiks jebkurš bērna vecāks.
Mans ierosinājums būtu radīt vienkāršākas atbalsta sistēmas, kurās ir daduz agrīnāka atgriezeniskā saite un kontroles mehānismi, ja redzams, ka lāgā neiet, tad finansējumu pārtrauc agrīnā stadijā, bet nepiesienas kļūdām, vienkārši nelielās sākotnēji piešķirtās summas noraksta zaudējumos, iedod neizmantoto finansējumu citiem censoņiem, neveiksmīgos netiesā, bet ļauj pieņemties prātā un prasmēs, un pēc 2 gadiem mēģināt vēlreiz.