taisni_banani ([info]taisni_banani) rakstīja,
@ 2017-01-20 15:33:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
2016.gada martā manā dzīvē notika satricinājums - kas - kā uzzināju tikai vēlāk - sakrita ar satricinājumu, ko piedzīvoja visa pilsēta. Piedzīvoju izdegšanas sindromu. Kolēģe aizgāja dekrētā, tādēļ man piecus mēnešus nācās strādāt par diviem. Laiku taupīju uz miega un atpūtas rēķina, pārtiku no kafijas, sviestmaizēm un saldumiem. Joprojām turpināju bieži lidot gan komandējumos, gan uz izcelsmes valsti. Psiholoģisko pārslodzi veicināja arī raizes, ka neatliek laika visu paveikt ar man raksturīgo pienācīgo rūpību. Atskatoties uz to posmu, atceros daudz mulsinošu detaļu, piemēram, biju pārstājis ik dienas mainīt kreklus un valkāju tos divas dienas, pat trīs. Pastiprināti lietoju alkoholu. Bieži nenakšņoju mājās, vien uz pāris stundām atlaidos pussnaudā turpat sanāksmju zālē uz grīdas. Vienā brīdī mans organisms atteicās sadarboties. Sāka mocīt bezmiegs, trauksmes lēkmes. Nedēļas nogalēs jutos tukšs un nezināju, kāda ir manas dzīves jēga. Dažkārt uz brīdi uzplaiksnīja doma darīt sev galu, jo bija bail, ka visus pievilšu, netikdams galā ar pienākumiem. Biju spiests pieļaut daudz paviršību un ik nakti sapnī redzēju, ka tās tiek atklātas un es tieku kaunināts visu kolēģu priekšā. Vienā brīdī pat baidījos aizmigt, lai nepiedzīvotu šādus sapņus. Darbā ārkārtīgi kaitināja kolēģu neefektivitāte un pļāpāšana. Darbabiedri arvien biežāk vaicāja, vai man viss ir kārtībā (are you OK). Jūs varat iedomāties, kā šis jautājums man lika aizsvilties. Kādu dienu, tas bija pavasarī, pēc viena no maniem dusmu izvirdumiem pret asistentu, priekšniece pienāca pie mana galda un ieteica iet mājās atpūsties. Šodien vairs nav nekas jādara, viņa teica, iedeva man čupiņu ar brošūrām un sava ārsta tālruni.

Sākumā gribēju iebilst, bet tad sapratu, ka priekšniecība jāklausa, un, paņēmis portfeli, pazemots devos mājās. Kolēģi izvairījās uz mani skatīties. Izgājis no darbavietas, pamanīju pastiprināto apsardzi un neparasti tukšās ielas, virs galvas riņķoja helikopteri. Izrādās, tieši šajā dienā lidostā un metro pieturā pie darba bija notikuši terora akti. Man dodoties māju virzienā, man pretī no metro stacijas uz nestuvēm nesa mirušos. Notiekošo konstatēju ar neparastu vienaldzību. Jo arī es arī biju miris. Iekšēji.
Turpat parkā atšķīru man iedotās brošūras - tās bija sagatavojusi Darbinieku Labklājības Nodaļa un ikviena no tām bija veltīta citai tēmai - depresijai, veselīgam uzturam, stresam, vientulībai, fiziskajām aktivitātēm. Sācis tās lasīt, sapratu, ka ar mani bija noticis visļaunākais - biju pazaudējis līdzsvaru starp darbu un privāto dzīvi.

Priekšnieces ieteiktais ārsts man izrakstīja divu mēnešu slimības lapu, un ieteica atpūtu pie dabas tuvinieku lokā. Atsāku veselīgi ēst, sportot, pēc brīža atgriezās arī miegs. Sekojot bukletu ieteikumiem, pievienojos ārpusdarba domubiedru grupai "Pastaigas brīvā dabā", kas ik nedēļas nogali devās izbraucienos. Tas man ļāva pie reizes paplašināt arī paziņu loku, ieguvu pat kaut ko līdzīgu draugu grupai, ar ko sākām reizi nedēļā tikties uz glāzi alus. Sekojot ieteikumam nodarboties arī ar radošām aktivitātēm, pievienojos tiešsaistes fotokursiem. Ceļojumos pavadu diezgan daudz laika fotografējot, un sapratu, ka pienācis laiks painteresēties dziļāk par šo jomu. Sapratu, ka līdz šim biju visu darījis diezgan nepareizi, tomēr tas mani nepildīja ar skumjām un trauksmi, bet gan vienīgi ar azartu kļūt labākam. Tajā brīdī sapratu, ka sāku atveseļoties.

Tomēr visvairāk man palīdzēja apzinātības kursi, kurus apmeklēja arī vairāki mani kolēģi. Izrādās, ka teju visus, kuri nāca uz šīm nodarbībām, bija piemeklējis izdegšanas sindroms. Bijām vienā laivā. Kursos mēs mācījāmies pievērst uzmanību sajūtām ķermenī, apzināties savas emocijas, kā arī ik vakaru galvā noskaitīt septiņas lietas, par kurām mēs esam pateicīgi. Sapratu, cik svarīgi ir mācīties būt šajā mirklī un nedzīvot tā sauktajā autopilotā. Apzinātības kursi nav sekta vai reliģija. To pamatā ir neirozinātne. Apzinātība palīdz labāk pārvaldīt stresu, uzlabo koncentrēšanos un radošumu. Pārvērtēju daudzas vērtības un iemācījos arī daudz ko pieņemt pats sevī. Pārstāju sevi šaustīt, ja kaut ko neizdevās paveikt tik perfekti kā gribētos.

Arī atgriezies darbā sāku regulāri apmeklēt meditāciju telpu, kas atrodas netālu no ēdnīcas, pierakstījos uz darbinieku labklājības nodaļas jaunumiem, tādējādi regulāri saņemu gan atgādinājumus, kad arī reālus piedāvājumus savas dzīves uzlabošanai - šodien viss, izslēdz datoru, izej parkā pastaigāties, piezvani draugam. Aizej uz sporta klubu. Mēs neviens neesam roboti. Pat mēs ne.


(Lasīt komentārus)

Nopūsties:

No:
( )Anonīms- ehh.. šitajam cibiņam netīk anonīmie, nesanāks.
Lietotājvārds:
Parole:
Temats:
Tematā HTML ir aizliegts
  
Ziņa:
Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?