Briselē pēdējā laikā dzīve ir reāli sabiezējusi tā kā kādreiz bija Rīgā ka visu gribas pamest un bēgt jūrā. Tā, ka vīkendi nobukoti trīs kārtās. Apm ceturtdaļa plānu aiziet kopā ar viesiem no dzimtenes, bet pārējais ar vietējiem draugiem un paziņām, intīmajiem draugiem un, kas mani visvairāk priecē, arī tam, ko varētu saukt par hobijiem, mākslu un sabiedriski politisko aktīvismu.
citreiz liekas - kur es biju visus šos gadus, kāpēc neiepazinos ar visādiem cilvēkiem jau agrāk, kāpēc jau agrāk nesāku iet visādos tādos pulciņos, septiņu gadu laikā jau būtu ne pa jokam meistarība uzkačāta. kur es biju?
kā man vakar jautāja viena nenormāli klātesoša un ekstraverta bet vienlaikus dziļa būtne - kur es esmu, kad es neesmu šeit un tagad? (izrādās ka ir tādi cilvēki, kas nemaz nemāk būt nekur citur)
es nezinu. gribētos uzzināt. bailēs? garlaicībā? bērnībā? šaubās? es zinu, kādas tur ir sajūtas, kā tas garšo, bet nevaru pateikt, kas tas ir. tāda kā lime, un laiks tajā vietā ir relatīvs. tu no viņas iznāc ārā un ir pagājuši jau septiņi gadi. tu pēkšņi pamosties, ka neesi vēl pamodies.