vienreiz mūsu jaunībā gadu savas dumjās dzīves pavadījām Lūmana sistēmteorijas zvaigznājā, konkrēti, sistēmas autopoiēze jeb pašradīšana bija tā, kas aizgrāba visvairāk. sistēmai ir pašai savs prāts, un tas nav direktora prāts. to visu tagad atceros, vērojot šo milzīgo organismu. man gribētos par to pateikties. visi cilvēki, kas netic neredzamiem dzīvības likumiem vai neredzamām saitēm - viņiem taču būtu jāspēj tos novērot, skatoties šādā makrolīmenī. tas ir līdzīgs aizgrābtībai, kas varētu pārņemt, vairākas dienas ar lupu vērojot skudrupūzni. tas pašorganizācijas spēks, kas pārsniedz katras atsevišķās skudras prāta iespējas, tomēr rauj viņas uz priekšu. nav tā, ka viena skudra sāk būvēt pūzni un citas pievienojas. pārsniedzot noteiktu skaitu, viņas pēkšņi, kā sekojot nedzirdamām pavēlēm, sāk dalīties grupās, kas ikviena veic atsevišķu funkciju. šajā iestādē atsevišķas sejas jums varbūt atmiņā īpaši nepaliks, jo atsevišķam cilvēkam, lai cik viņš būtu kruts un jaudīgs, ir maz nozīmes, viņš nevar turēties pretī sistēmas autopoiēzes vējiem, kas viņu rauj uz priekšu šlipsei un žaketei plīvojot. bet ir funkciju grupas, kas katra par sevi veido milzīgas sejas, diezgan bieži, paskatoties uz kādu cilvēku, īpaši parunājot, var diezgan precīzi uzminēt, ko viņš šajā iestādē dara - vai strādā ar dokumentiem, vai ar politiķiem, vai ar komunikāciju.

un jā, apbrīnojamākais ir, ka, piemēram, no malas neviens nevarētu palīdzēt, kā citreiz nāk uz uzņēmumiem spēļu psihologi vai resursu plānotāji un analizē problēmu. šī sistēma ir par lielu, lai to spētu aptvert ar viena konkrēta cilvēka prātu. patiesībā nav nekādas jēgas censties neko saprast, sistematizēt, līmēt pie sienas plānus un likt iPhonā atgādinājumus - ja kaut kas jāuzzina, ir jāpaceļ klausule un jāpiezvana tam, kas neko citu nemaz nedara. nekādā gadījumā nesāc meklēt piezīmēs un mājaslapā, patērēsi pārāk daudz laika un enerģijas, ko te nevar atļauties. un nevienam nebūs laika padomāt ka tu esi idiots pat ja tev pašam šķiet, ka esi aizmirsis pavisam elementāru lietu. ja apmaldies, nemeklē ēkas plānu, paprasi tuvākajam apsardzes darbiniekam. nestreso, domājot ka tava galva nespēj aptvert visu to kas šodien jāpaspēj izdarīt, jo, kad darbiņš būs nobriedis un vairs nevarēs nedarīties, viņš pats tevi sāks bakstīt. tas neesi tu, dzīve dzīvo tevi. ja to saprot, tad uzreiz paliek mierīgāk.