Nav iedomība, tā ir normāla parādība. Man tas arī piemīt absolūti. Cik neesmu dzirdējusi par lielo un aktīvo vietējo latviešu kopienu, bet nevelk man ar viņu nedz iepazīties, nedz piedalīties. Varbūt kādreiz uz 18. novembri palūrēšu, kā vietējais tautas deju kolektīvs sudmaliņas lec, ja būs brīvs laiks, un droši vien uz vēlēšanām iegriezīšos vēstniecībā, bet uz neko vairāk es neesmu gatava. Briselē jau arī - jūs ar R. bijāt vienīgie mani latviešu "kontakti". Ar to es arī biju pilnībā apmierināta :) Salīdzinoši tas jau bija daudz.
Ir mums tā centrbēdze, reti izodas satikt kādu, ar ko gribas satikties vēlreiz, un man dažreiz pat ir kauns novērot latviešus ārzemēs. Mierinājumam - latvieši nav vienīgā tauta, kas mēdz uzvesties neadekvāti, un nebūt ne tā pati acīs krītošakā :)
Ir vēl arī gadījumi, kad ir nevis kauns, bet vienkārši skumji - piemēram, sarunā ar Dānijā uz ielas nejauši satiktajiem latviešu viesstrādniekiem- zvērādu ģērētājiem.