* * *

Man jāmācās būt vienai...

* * *

Es esmu visai nožēlojama - nevienam nevajadzīga...

* * *

* * *

Tev manu pasauli neieraudzīt,
Tā melnbalti krāsaina...

Tev manu balsi nesadzirdēt,
Tā čukstoši kliedzoša...

Tev manu elpu nesajust,
Tā drēgni karsta...

Nekad es tava nebūšu...
Es esmu tikai lietus lāse...

* * *

Kā gribas lietus lāsei būt, kas tavas sāpes aizskalo, kā gribas par saules staru tapt, kas tavam smaidam atplaukt liek...
Negribas man ļaunai būt un tavus sapņus sabradāt... Negribas man tavai sāpei būt un salauzt tavu sirsniņu...
Cik es liela, tik tu mazs...

* * *

Es tev savu elpu uzdāvātu, ja tik vien zinātu, vai pratīsi ar to apieties, jo zini, elpa ir tāda smalka lieta - vienā brīdī ir, nākamajā vairs nav... To vējš var aizpūst, vai pats tu to putekļos pārvērt...
Un pat ja es tev to dāvātu, tas būtu tik vien kā gaistošs mirklis - īss, bet skaists...

* * *

Rudenīgi pelēkas debesis nepiestāv spilgti zaļajam...
Es varētu likt tūlīt pat nodzeltēt zālei un pārkrāsoties visiem kokiem, zibeņiem un lietus gāzēm pāršķelt pelēkos padebešus!
Tas ir vienreizīgs skats - redzēt kā koki mainās... Es arī tā gribētu... Bet kas man deva?

Man negribas no rītiem acis vaļā vērt...
Tik vēl mazuliet sapņos pie tevis pakavēties...

Mīlestība... Mīlestība... Mīlestība. Mīlestība? Mīlestība! Hm, kas gan tas ir, skan nu gluži kā līmestība...
Njā... Līmestība - mīlestība...
Tas varētu būt viens un tas pats, jo mīlestība taču ir tad, kad divas sirdis pielīp, pielīmējas viena otrai. Kā ar "Super līmi", ka ar PVA, kā zīmuļlīmi, reizēm tikai kā līmlente, plāksteris vai uzlīme, vai tikai līmlapiņa.
Ja salīmē ar līmlenti, tas nav uz ilgu laiku, bet reizēm var turēties kaut viisu mūžu. Ja tikai līmlapiņa, kas to lai zin, kad kritīs. Taču plāksterus jau līmē uz līmes plaisām, pēc gadiem 5, 10, 15, 20...
Nopīkst telefons - atnākusi īsziņa - salkani, skaisti vārdi, bet vai tā tiešām ir...
Vai man netiek melots? Es zinu, ka meloju es, ka spēlējos, bet vai tas, kas sūtījis šo ziņu, nav melojis? Vai viņš tiešām mīl? Vai mīlestība tā aizmiglojusi viņam prātu, ka viņš nemana - es spēlējos? Vai vispār viss, kas šeit rakstīts, ir taisnība? Es gribētu nemelot, es gribētu nespēlēties, gribētu zināt, kā to visu var labot...
es saprotu, ka esmu iebraukusi dziļi, dziļi purvā, vai vēl sazin kur, patiesībā - vienalga kur! Tikai zinu, ke esmu apmaldījusis - viršu un vaivariņu smaržu apreibināta, malduguņu apmulsināta, vēja dziesmu maldināta, vai vēl sazin kā.
Un es nezinu vai kliegt vai raudāt!
Nezinu, vai smiet vai gulēt iet!
Nezinu! Nezinu! Nezinu!
Vispār nav ne jausmas, ko man darīt!
Kas mani glābs? Vai princis baltā zirgā, vai Tarzāns no džungļiem, vai varbūt Hērakls, no antīkās pasaules spārnotā mākoņzirgā atjājis?

oktobris, 2004.

Laikam kļūdījos...
Bet tomēr tā jocīgā sajūta nepāriet...
Un tomēr liekas, ka esmu atradusi, es tikai vēl nezinu, ko tieši...

ES šodien tiešām jūku prātā!
Mani nepamet tā sajūta...
Galvā visu laiku darās viena un tā pati doma...
Man šķiet, es esmu.... ie... mīlējusies...

Es esmu pamatīgi apmulsusi, nu patiešām vairs neko nesaprotu!!!

Man pirmo reiz ir tāda sajūta, nepazīstama....
Es vairs nesaprotu, kas te notiek...
Man ir bail, ka... Tas lai labāk paliek pie manis...

Re kādu interesantu tekstiņu es atradu...

Kādu dienu Paradīzes dārzā Ieva sauca:
"Dievs, man ir problēma!"
"Kas noticis, Ieva?" atskanēja balss no mākoņiem.
"Ak, Dievs, es zinu, ka Tu esi radījis mani un dāvājis man brīnišķīgo Paradīzes dārzu un visus šos burvīgos dzīvnieciņus, kā arī to smieklīgo čūsku, tomēr es nejūtos šeit laimīga."

"Kādēļ tā, Ieva?" jautāja Dievs.
"Dievs, es jūtos ļoti vientuļa. Un man līdz nāvei apnikuši Paradīzes āboli."
"Labi, Ieva, es varu atrisināt šo problēmu. Es radīšu vīrieti, lai Tev nebūtu vairs garlaicīgi."
"Kāds būs vīrietis?"
"Šis cilvēks būs ar nepilnībām raksturā un daudzām sliktām īpašībām. Viņš melos, krāpsies un būs ārkārtīgi iedomīgs. Vispār viņš Tev sagādās daudz raižu. Taču viņš būs apveltīts ar lielāku spēku nekā Tu, viņš būs ātrāks, viņam patiks doties medībās un nogalināt. Vīrietim būs diezgan muļķīgs izskats, bet tā kā Tu sūdzies par garlaicību, tad es viņu radīšu tādu, lai viņš apmierinātu Tavas fiziskās vajadzības. Vīrietis bieži vien uzvedīsies nesaprātīgi un jūsmos par tādām bērnišķīgām lietām kā bumbas spārdīšana un kaušanās. Viņš nebūs pārāk apķērīgs, tādēļ viņam būs nepieciešams Tavs padoms, lai ievirzītu domāšanu pareizajās sliedēs."
"Izklausās lieliski," teica Ieva, ironiski paceldama uzaci. "Kas vēl?"
"Tu vari dabūt viņu, bet ar vienu noteikumu."
"Un kāds tas būtu?"
"Kā jau teicu, viņš būs lepns, augstprātīgs un pašapmierināts radījums... Tādēļ Tev jāpanāk, lai viņš notic, ka tika radīts pirms Tevis...Tikai atceries, ka tas ir noslēpums... starp mums, sievietēm, runājot!"

Es nemāku vairs dzejoļus rakstīt, laikam neesmu vairs tik naiva... Tāpēc teikšu Tev tā pat...

Katru dienu gaidu vakaru...
Un katru vakaru gaidu, kad atkal būsi tīklā, otrā vada galā...
Un katru vakaru nenāk man miegs, jo Tu esi!
Un katru vakaru es klausos tikai to vienu disku, ko tieši Tu man savilki :)
Un skaits man jūk pie reizes piektās, kad klausos tieši to vienu...
Un vienā vakārā manā pasta kastītē uzrodās vēstules vai simti...
Un visas ir tikai no Tevis, jo cita jau neviena nav, es tikai Tu
Un reizēm Tu man liec justies mazai un naivai...
Un tikai dēļ Tevis es katru vakaru smaidu...
Un domāju tikai par Tevi...
Un galvenais tikai dēļ Tevis es katru vakaru neeju gulēt, pat ja mani triec!!!
Un pat ja aizeju tā pat aizmigt nevaru, jo manas domas saisti tikai Tu...

Tas tāds mazs ieskatiņš manā ik vakara režīmā...

tātad šodien izlasīju šādu faktu:

"Runās par morāli Senajā Grieķijā un Romā kaisle un paškontroles trūkums saistījās ar sievišķumu, turpretī askētisms un paškontrole attiecās uz vīrišķumu. Aktīvais sabiedrības pārstāvis antīkajā pasaulē noteikti ir vīrietis, kas spēj kontrolēt savas emocijas un visas pārējās kaislības. Īpaši tas attiecināms uz seksualitāti."

Un man līdz šim likās, ka vīrieši nevaldās un metas pakaļ katriem brunčiem...

Nju un nobeigumā I. Ziedoņa dzejolītis...

Viņas dziesmiņa pie Vērmaņparka lauvas

Man šis kaktiņš ļoti patīk,
Tagad tas būs arī tavs.
Neklausies, es gribu lauvam
Kaut ko pasacīt pie auss.

(Lielais lauva, labais lauva,
Mīļais zēns ir labs un tic.
Tev nav jāteic, ka tev ausi
Plūkāja citreiz cits.

Leo, ja nav mīlestības,
Dzīve ir kā ezers sauss.
Leo, vai es drīkstu pakārt
Somiņu uz tavas auss?)


Mīļš dzejolītis, ne???

šajos pantos ir neliela līdzība ar mani...
tiesa, ne es tos sacerēju...

tu vari savus sapņus noslēpt azotē
tu redzi manas bailes tikai iztālēm
apstājies mazliet ieskrienies un tad lec
kritiens desmit sekundēs lūk tā tu bēdz

es stāvu uz malas un prasu sev skaļi
kāpēc man jāpaliek malā kad sirds man tik zaļa
kā dienvidvējš

es ieķeros tavās piedurknēs saku lec
jo cilvēkiem lejup ejošiem
ir vienalga kādā leņķī putni nositas
zemē ietriecas viņi neskatās acīs aizvērtās

redzi cik tā viegli sevi piemānīt
un zemes vietā miega pēļus ieraudzīt
nepietiek kad vairs nepietiek vairs ar “bet”
man jāredz ko var zaudēt kur var nepaspēt

es stāvu uz malas un prasu sev skaļi
kāpēc man jāpaliek malā kad sirds man tik zaļa
kā dienvidvējš

nokritīs, sapņi saplīsīs bet tu lec
izkaisīs tevi izbārstīs jo tu lec
es ieķeros tavās piedurknēs saku lec
jo cilvēkiem lejup ejošiem
ir vienalga kādā leņķī putni nositas
zemē ietriecas viņi neskatās pēc kā tie ilgojas

Vai atceries

Vai atceries to dienu?
Kad desmit miljonus skūpstu uzdāvāji man?
Es tos glabāju sarkanā kārbā, un katru dienu apēdu vienu,
Lai tevi neaizmirstu.

Vai atceries to dienu?
Kad abi sniegā sēdējām, zvaigznēs lūkojāmies,
Un viena zvaigzne nokrita pie manām kājām?
Es glabāju to sarkanā kārbā
Un katru dienu noskūpstu,
Lai mans skūpsts pie tevis aizceļo.

Vai atceries to dienu?
Kad viens otra vārdu sniegā vilkām?
Es glabāju to sarkanā kārbā,
Sarkanā ledusskapī,
Lai neizkūst tavs vārds manā atmiņā.

Vai atceries to dienu?
Kad sarkanas konfektes kusa mums uz mēles?
Es šo garšu glabāju sarkanā kārbā,
Lai neizgaist.

Vai atceries to dienu?
Kad laime un prieks rada mājas mūsu sirdīs?
Es šo laimi un prieku glabāju sarkanā kārbā,
Lai nepāriet.

Vai atceries to dienu?
Kad tas viss notika?
Es atceros un glabāju to savā sirdī,
Lai nezaudētu.

Vasara, 2004

Atgriežos pie dzejas.

Pasaule iet sviestā!
Zilie skraida pa Vecrīgas ielām.
Un sieviešu bari metas tiem pakaļ.
Nu nevar neviena bez vīrieša pie sāniem.
Nevar neviena bez pamata zem kājām...

Vai tādēļ,
ka visi viņi ir geji,
mums jāpaliek vienām???

Pasaule iet sviestā!
Un atkal jau nācijas iznīca cita citu.
Un atkal jau cilvēki cieš un iet bojā.
Un kāda mērķa vārdā?
Lai apšautu bariņu dīvaiņu.

Vai tādēļ,
ka viņi domā citādi,
ir jāiznīcina cilvēki?

Pasaule iet sviestā!
Bet es te uztraucos par savām likstām.

Un kamdēļ tā???

Jau kuro dienu cenšos apmānīt pati sevi, cenšoties sev iegalvot, ka tu man neesi vajadzīgs...
Šobrīd es pilnīgi noteikti saprotu, ka kaut kāda daļa tevis man noteikti ir vajadzīga, bet tikai tā labā, tā, kas mani apmīļoja, tā, kas man lika justies skaistai, tā, kas ļāva izraudāties uz sava pleca...
Diemžēl tev ir arī otra puse, kuru es nespēju pieņemt... es nespēju pieņemt tavu pašpārliecinātību, nespēju saprast kā tu spēj mani tā izmantot...
Visdīvainākais ir tas, ka man šobrīd liekas, ka tevi tā īsti nemaz neiepazinu...
Nebija lemts...
Tu nesaprati mani, es tevi...

Baigi grūti ir cīnīties ar sevi... tik ļoti, ļoti pietrūkst tava maiguma, pietrūkst uzmanības, bet es valdos, lai neskrietu to pie tevis lūgties, tas nav tā vērts, es to drošvien varu dabūt arī citur, tikai neprotu atrast...

man ļoti pietrūkst tie vienkāršie teikumi "tu esi skaista!" "es tevi mīlu!"....
Bet es neskriešu tev pakaļ...

Pietiks spēlēt paslēpes.
Es esmu tāda kā esmu un nekāda savādāka... Un ja nu es tiešām nepratu tevi pieņemt tādu, kāds esi, piedod lūdzu...
Tu neprati mani ieraudzīt, jo, iespējams, es to nemaz nevēlējos... Tu domāji, ka esmu pieaugusi... Es vienkārši cenšos būt stipra...

Es slēpjos aiz lielām tumšām brillēm, lai noslēptu savas asaras, sāpes, alkas un vēlmes, ciešanas un prieku, saviļņojumu, sevi...

vienam konkrētam Tev

... Lai tu neredzētu, kā es patiesībā ciešu un mokos, lai neparādītu savu vājumu...

visiem pārējiem

... Lai tu to neieraudzītu un nenobītos no manas divējādās dabas...

Es ilgojos pēc lielpilsētas steigas, tā mani valdzina! Es ilgojos pēc īstas mīlestības - tādas, ka ir tā debešķīgā sajūta - it kā vēderā lidinās tauriņi! Es ilgojos pēc jūras, kas smiltīs dzēš manas pēdas. Es ilgojos pēc zvaigžņu lietiem - tādiem, ka caurām naktīm var vērties debesīs -, kad var gulšņāt uz jumta un sapņot.Es ilgojos pēc siltā vasaras vējiņa, kas rotaļājas matos un manu seju skūpsta. Es ilgojos pēc rudzpuķu ziluma un margrietiņu baltuma, kas cenšas manās acīs spoguļoties. Es ilgojos pēc sārtajām rudens lapām, kas manās acīs brūnos toņus jauc. Vasarā, lietainās dienās varu sēdēt istabā un pie tējas tasesun, lūkojoties ārā, rakstīt savus sapņus. Es ilgojos pēc neprāta - tāda, kas visu ļauj. Es ilgojos pēc vieglprātības - tādas kā pavasarī, kad galva apskurbusi no narcišu reibinoši burvīgās smaržas. Es ilgojos pēc liega glāsta, kas apguldītu mani ik nakti. Es ilgojos pēc maiga smaida, kas apmīļotu mani. Es ilgojos pēc silta acu skata, kas liktu man pasmaidīt. Es ilgojos pēc mīļa skūpsta - tāda, kas liktu man pacelties spārnos. Es ilgojos... Es ilgojos... Es ilgojos! Es ilgojos - es dzīvoju!
Ilgas ir gandrīz visa mana dzīve! Tās izkrāso manu pelēko pasaulīti miljons krāsās! Ilgas ir manas dvēseles rakstnieces! Ilgas ir manas dvēseles grafiķes, kas iezīmē katru sīkāko ēniņu un līniju, tās ir krāsotājas, kas izkrāso debesis un zemi, ziedus un ūdeņus, putnus un dzīvniekus, tauriņus un mārītes... Ilgas ir manas dvēselas lidmašīnas pilotes, kas paceļ mani septītajās debesīs. Tās ir arī apkopējas, kas aizvāc un aizkrāso visu, kas nav vajadzīgs. Es nevaru bez ilgām dzīvot, nevaru!
Tomēr reizēm arī ilgojoties ir grūti. Grūti, ja neiegūstu to, pēc kā ilgojos un tiecos, tās kļūst par vislielākajām ļaundarēm un sāpēm pasaulē...Ilgas slepkavo manu prieku un cerības, tās saldē ar sniegpārsliņu aizkariem un miglas segām, saltām. Ilgas laupa manu prātu un iesloga to aiz leduspuķu mūriem un durvis aizslēdz ar lāsteku atslēgu. Tomēr aiz katras ziemas nāk pavasaris, kas skurbina man prātu.
Bez ilgām cilvēks nav cilvēks. Katram tādas ir. Viņš stāsta par tām vai ne, tas paliek viņa ziņā. Bet neviens nevar noliegt, ka viņam tādu mav, lielas vai mazas, ilgas tomēr ir mums visiem. Un es neesmu izņēmums. Tomēr ļoti iespējams, man ilgas ir svarīgākas un īpašaķas kā citiem, tā pat kā sapņi un fantāzijas tās nepiepilda manu dzīvi. Un pagaidām tas ir vienīgais, kas dod man spēku cīnīties, lai virzītos uz augšu - ilgas, kas pieder tikai man!

Vakarā pelēkā padebeša tālākajā rietumu galā var redzēt šauru aveņkrāsas maliņu, un reizēm parādās arī oranža vai violeta svītra, bet gadās arī dienas, bez sārtās maliņas. Daždien, labāk ieskatoties, šī šaurā līnija šķiet robaina, un citu vakaru mākoņi to padara gandrīz neredzamu. Bet lietainās dienās ir tikai tās lielās mākoņu segas, taču es zinu par savu aveņu debesmaliņu.

Katru rudeni krīt lapas, un ,tām krītot, debesis raud.
Skaidros rudens vakaros mīlētāji sēž parka solos un veras debesīs, un melnajā tumsas palagā mirdz zvaigžņu pogas, bet mīlnieku lūpas, skūpstiem tās pārklājot, sāk nedaudz sprēgāt.
Mākoņiem velkoties, debesis arvien vairāk noskumst, tomēr mīlētāji vēl nesteidzas pazust siltajās namu paspārnēs.

Rudens 2005