Mīlestība... Mīlestība... Mīlestība. Mīlestība? Mīlestība! Hm, kas gan tas ir, skan nu gluži kā līmestība...
Njā... Līmestība - mīlestība...
Tas varētu būt viens un tas pats, jo mīlestība taču ir tad, kad divas sirdis pielīp, pielīmējas viena otrai. Kā ar "Super līmi", ka ar PVA, kā zīmuļlīmi, reizēm tikai kā līmlente, plāksteris vai uzlīme, vai tikai līmlapiņa.
Ja salīmē ar līmlenti, tas nav uz ilgu laiku, bet reizēm var turēties kaut viisu mūžu. Ja tikai līmlapiņa, kas to lai zin, kad kritīs. Taču plāksterus jau līmē uz līmes plaisām, pēc gadiem 5, 10, 15, 20...
Nopīkst telefons - atnākusi īsziņa - salkani, skaisti vārdi, bet vai tā tiešām ir...
Vai man netiek melots? Es zinu, ka meloju es, ka spēlējos, bet vai tas, kas sūtījis šo ziņu, nav melojis? Vai viņš tiešām mīl? Vai mīlestība tā aizmiglojusi viņam prātu, ka viņš nemana - es spēlējos? Vai vispār viss, kas šeit rakstīts, ir taisnība? Es gribētu nemelot, es gribētu nespēlēties, gribētu zināt, kā to visu var labot...
es saprotu, ka esmu iebraukusi dziļi, dziļi purvā, vai vēl sazin kur, patiesībā - vienalga kur! Tikai zinu, ke esmu apmaldījusis - viršu un vaivariņu smaržu apreibināta, malduguņu apmulsināta, vēja dziesmu maldināta, vai vēl sazin kā.
Un es nezinu vai kliegt vai raudāt!
Nezinu, vai smiet vai gulēt iet!
Nezinu! Nezinu! Nezinu!
Vispār nav ne jausmas, ko man darīt!
Kas mani glābs? Vai princis baltā zirgā, vai Tarzāns no džungļiem, vai varbūt Hērakls, no antīkās pasaules spārnotā mākoņzirgā atjājis?

oktobris, 2004.