Te būs divi, rakstīti dažādos periodos...

Pašnāvība
Es stāvu uz tilta malas un lūkojos pulkstenī, rādītājs apstājies uz pieciem. Pie margām sēž mans rotaļlācis, aiz viņa džemperīša aizliktas trīs aploksnes- sarkanas, mažākas par parastajām, uz katras no tām rakstīts viens vārds. Šiem cilvēkiem pēc manām domām ir jāzin, kāpēc es viņus atstāju.
No upmalas pļavām ceļas balta migla. debesis ir pelēkas, nevienas zvaigznes jau sen vairs nav, tās visas ir iekritušas tumšajos upes ūdeņos, tāpat kā to tūlīt darīšu es.
Tilta galā atskan soļi, kāds skrien šurp. Es nosūtu gaisa skūpstu rotaļlācim un krītu...
... pirmajā mirklī- ledains aukstums, pēc tam mani pārņem patīkams miers...
... dīvaini, nekādas gaismas tuneļa galā, tikai fantastisks miers...
es redzu, kā mans ķermenis grimst arvien dziļāk upē. Pie tilta margām stāv viņš, viņam rokās mans rotaļlācis, to cieši apskāvis, viņš izmisīgi kliedz...
Šķiet toreiz pareizi izdarīju, ka neizgāju pa durvīm un nenolēcu no tilta...

Augusts 2004

Vaļā atstātās durvis
es ieeju sevī un aizmirstu aizvērt durvis. tagad sēžu savā sirdī uz dīvāna un kā filmu skatos savu dzīvi. Cik viegli tā ir- to redzēt kā labu filmu, kā šausmīgu murgu.
Es redzu, kā bērnībā rotaļājos zemes un sapņu smiltī. Es redzu, kā svece deg Ziemassvētku eglītē. Skatos, kā stāvu ielas malā un veros motociklu parādē. Lūkojos, kā, lasot jāņuzāles, notiek taureņu uzbrukums.
re kā tik vienkārši beidzas šī filma- es uz tilta, pēc tam ūdenī, krastā es vairs neizpeldu. Dīvaini, es taču nekad nelecu ūdenī, man taču bail no augstuma...
Filma cauri, iestājas man labvēlīgā tumsa. Es mīlu tumsū, es ļoti mīlu tumsu, tā mani sargā.
Manā sirdī iedegas gaisma, un man klēpī uzrodas kārba. Uz tās rakstīts "Sirds dinamīts". atveru to vaļā, tajā iekšā konfektes. aizvērusi kārbu, ņemu to sev līdz.
Es izeju no sevis, bet aizmirsu aizvērt durvis. Tagad manā sirdī pūš draudīgs, auksts un ass caurvējš, jo vaļā palika arī logs...
Un nav vairs manā sirdī dīvāna, un nav vairs tajā kinoekrāna, ir tikai tuksnesis.

pavasaris 2005

Pasaule ir tik dīvaina- cilvēks sevi uzskata par radības kroni, jo māte daba devusi tam saprātu, lai izprastu visuma noslēpumus, bet spārnus- brīvības atslēgu- tā devusi putniem un kukaiņiem...
Es labāk gribētu būt piedzimusi par putnu vai kādu sīku lidonīti...
"Kāpēc?" jūs jautāsiet.
"Tādēļ, ka viņi ir brīvi! Viņiem nav rūpju par to, ko vilkt mugurā. tie var lidot cik tālu vien tīk, bet es to visu nevaru..."
Cilvēki līdz kādam noteiktam brīdim, lūzuma punktam, kad nokrīt rozā brilles, savā dzīvē ir ieslodzīti ligzdiņā zem mātes spārniem. ir brīdis, kad brīvības atslēga ir atrasta, un cilvēki tiek atbrīvoti. citam šis atsvabināšanās mirklis pienāk ātrāk, citam vēlāk, citam varbūt nekad...
Un tā tas notiek, kad mēs kā kanārijputniņi pirmoreiz izlidojam ārā, esam kā no ķēdes norāvušies suņi, ātri apdedzināmies un lidojam atpakaļ būrītī.
Bet putniem tas viss notiek tik viegli un ātri, viņiem vienkārši nav, kur atgriezties. Tāpēc es labāk gribu būt putns, bet varbūt kukainītis...
Kukainīts tādēļ, ka viņiem ir kāds noteikts uzdevums, proti, bites vāc medu, mārītes apēd kaitēkļus no augu lapām, tauriņi priecē acis... Bet ko es?
Kukaiņiem ir vēl vieglāk kā putniem- māte izdēj olas zem kādas lapas (tas gan neattiecas uz bitēm un skudrāt), nekādu pārdzīvojumu mammai, nekādu sāpju bērniem.Tik vienkārši tas ir.
Ja man būtu iespēja izvēlēties par ko piedzimt, es būtu makts tauriņš. dažiem varbūt tie liekas muļķīgi, jo viņi sitoties pret sakarsušām spuldzēm, bet man šķiet, ka tā ir viņu dzīves jēga- apdedzināties pie karstas spuldzes, un, austot rīta gaismai, mirt... Tas ir viņu uz devumsbūt par draugu uz vienu nakti vientuļniekiem, kam nenāk miegs...
Es gribētu būt sudrabains naktstauriņš, kas kā mazs spoks sitas gar naktslampiņas spuldzi un apdedzinājies nosēžas uz grāmatas lapas, ar maigo snuķīti glāsta burtus, vai arī kā ēna nolaižas uz vientuļnieka rokas un maigi, maigi ar spērniņu to noglauda...
Patiesībā mēs katrs vismaz reizi mūžā kādam esam nakts tauriņš. Arī es reiz kādam būšu nakts tauriņš. Vienīgi ceru, ka man šis naktstauriņš būs ilgāk kā uz vienu nakti!

Pavasaris 2005

šķiet, mans naktstauriņš aizlidoja...