* * *

Tev manu pasauli neieraudzīt,
Tā melnbalti krāsaina...

Tev manu balsi nesadzirdēt,
Tā čukstoši kliedzoša...

Tev manu elpu nesajust,
Tā drēgni karsta...

Nekad es tava nebūšu...
Es esmu tikai lietus lāse...

* * *

Kā gribas lietus lāsei būt, kas tavas sāpes aizskalo, kā gribas par saules staru tapt, kas tavam smaidam atplaukt liek...
Negribas man ļaunai būt un tavus sapņus sabradāt... Negribas man tavai sāpei būt un salauzt tavu sirsniņu...
Cik es liela, tik tu mazs...

* * *

Es tev savu elpu uzdāvātu, ja tik vien zinātu, vai pratīsi ar to apieties, jo zini, elpa ir tāda smalka lieta - vienā brīdī ir, nākamajā vairs nav... To vējš var aizpūst, vai pats tu to putekļos pārvērt...
Un pat ja es tev to dāvātu, tas būtu tik vien kā gaistošs mirklis - īss, bet skaists...

* * *

Rudenīgi pelēkas debesis nepiestāv spilgti zaļajam...
Es varētu likt tūlīt pat nodzeltēt zālei un pārkrāsoties visiem kokiem, zibeņiem un lietus gāzēm pāršķelt pelēkos padebešus!
Tas ir vienreizīgs skats - redzēt kā koki mainās... Es arī tā gribētu... Bet kas man deva?