Vakarā pelēkā padebeša tālākajā rietumu galā var redzēt šauru aveņkrāsas maliņu, un reizēm parādās arī oranža vai violeta svītra, bet gadās arī dienas, bez sārtās maliņas. Daždien, labāk ieskatoties, šī šaurā līnija šķiet robaina, un citu vakaru mākoņi to padara gandrīz neredzamu. Bet lietainās dienās ir tikai tās lielās mākoņu segas, taču es zinu par savu aveņu debesmaliņu.

Katru rudeni krīt lapas, un ,tām krītot, debesis raud.
Skaidros rudens vakaros mīlētāji sēž parka solos un veras debesīs, un melnajā tumsas palagā mirdz zvaigžņu pogas, bet mīlnieku lūpas, skūpstiem tās pārklājot, sāk nedaudz sprēgāt.
Mākoņiem velkoties, debesis arvien vairāk noskumst, tomēr mīlētāji vēl nesteidzas pazust siltajās namu paspārnēs.

Rudens 2005