#33 no 100
Šodien bija lielumlieliska diena!

Esmu pilna laimes, mīlestības, pateicības un kaut kādas jocīgas pazemības, ka man bija iespēja tādu piedzīvot.

Satiku kādu suni, ar ko man ļoti labi saskanēja. Biju jau pamanījusi, ka man ar suņiem un bērniem ir ļoti labs kontakts (draugi mani sauc par bērnu un dzīvnieku vārdotāju), un man bija aizdomas, ka tas varbūt ir tāpēc, ka man daudz nācies strādāt ar savu iekšējo bērnu un esmu arī vairāk jūtīga, emocionāla kā lielākā daļa cilvēku, ko man nācies sastapt. Tad izdomāju iegūglēt, vai tā varbūt ir lieta, kas nāk ar īpašu jūtīgumu (HSP), un izrādās, ka jā, tā tiešām ir. Kas ir pirmā reize, kad šai īpašībai redzu tādu patiešām pārliecinošu labo pusi. Ir sajūta, ka tā ir superspēja, tas ir veids, kā varu izpaust tik ļoti daudz mīlestības un palīdzēt dzīvām būtnēm justies patiesi saredzētām un sadzirdētām. AAAAAaaaa! Mani ne tikai viss sasper līdz sirds dziļumiem, bet es varu arī ko īpašu dot. Esmu tik ļoti laimīga.

Un ir 33 diena no 100, esmu oficiāli nogājusi vienu trešdaļu. Šķiet, ka vienatne un regulāra rakstīšana, kā arī cilvēku ar līdzīgiem dzīvesstāstiem pētīšana ļoti palīdz saprast un pieņemt sevi. Like, pirms pāris dienām atklāju sev neticami lielu, bet citiem varbūt necilu patiesību, ka emocijas nevar mani nogalināt vai padarīt traku, ja es tām vienkārši dodu vietu un laiku. Nu un, ka es varbūt nomiršu viena. Es varu to izturēt, un līdz tam laikam varu dzīvot skaistu, košu dzīvi, kas vienalga ir pilna mīlestības (un skumju, sāpju, kauna, trauksmes, protams).

Pilna. <3