#28 no 100
Tikko noskatījos “The Book Thief”. Nezinu, kāpēc man bija licies, ka man tā filma nepatiks. Skaista bija.

Sākot atkal domāt par partnera meklējumiem, sapratu, ka tik łoti cīnos pati ar savu vēlmi kontrolēt procesu. Ja meklēju, tad maksimāli optimizēti un maksimāli cenšoties, pat ja tā tas nemaz nedarbojas.

Vēl man škiet, ka esmu viens no tiem dzīvnieciñiem, ko nevar turēt vienu. Kā kāmītis vai suns, kam vajag draudziñu, citādi łoti skumst. Nav pat tā, ka man to vajag visu laiku, vienkārši vajag zināt, ka nepalikšu bez. Tas man liek domāt, ka bērnībā varbūt biju turēta lielā tuvības badā. Varbūt tas bija variants, ka tikai tad, kad esmu laba pēc łoti neuzticamas, nestabilas mērauklas, dabūju mīłumu. Tā nu tagad es jūtos gana laba tikai tad, ja apkārt ir mīłums, ja cilvēki mani novērtē un lolo. Mēginu sev atgādināt, ka vientulību nav jāpacieš, var darīt daudz lietu, lai dzīvi izbaudītu, tai skaitā uzrunāt draugus pašai.

Interesanta tā dzīvošana vienai. Vispār dzīvošana kā tāda arī.