#22 no 100
Esmu pārvākusies. Vispirms izberzu dzīvokli ar amatā pazeminātu virtuves dvieli, tad noberzu sevi, tad secināju, ka man nav pārveidotāja no Anglijas atvestajam fēnam, un tagad guļu uz spilvena, kam uzlikts frotē dvielis.
Mana iekšējā balss man saka pavisam nejaukas lietas. Pašlaik būtu jāmēģina gulēt, bet rīt es varētu ar viņu pasēdēt. Nezinu, kas no tā sanāks pat ar bulkām un tēju, bet gribas viņu saprast. Ja mēs nevaram pierādīt, ka esam pieaugušas un tikpat labas kā citi ar to, kur dzīvojam, kā izskatāmies, cik veiksmīgi iekļaujamies statusa simbolos, kas tad mēs esam? Absolūtas lūzeres, infantilas sievietes, jocīgas? Tās balsis cenšas pašmīlestību atrast ārpusē, iemeslus pašcieņai salīdzinājumā. Bet es varu vismaz iedomāties, ka es sevi arī te un tādu varu mīlēt, cienīt un tā.
Man pietrūkst māsas.