#18 no 100
Džeimsa Lavgrova Holmss ir vilšanās. Interesanti, ka Lavgrovs nolēmis paturēt seksismu un, ja pareizi atceros, rasismu, bet ne to, cik izcils detektīvs Holmss ir.

Šodien māsa somijā, un, lai arī sākumā man pietrūka kompānijas, esmu iztīrījusi māju, bijusi iepirkties, atpūtusies un sakopusi sevi. Notīrīju no sienām traipus, ko, šķiet, ievilku ar riteņa stūri, notīrīju no grīdām mazus zābaksmēra gabaliņus, iztīrīju zem izlietnes galdiņa, no kurpju zolēm nopucēju dubļus un kļavu krikumiņus, izmazgāju grīdas, iztīrīju dušu, un tagad jūtos pavisam produktīva.

Kamēr to visu darīju, pieņēmu kādu svarīgu lēmumu.

Man pietrūkst bijušā drauga. Ja viņu ieraudzītu, varbūt uzreiz negribētu atkal mesties viņa skavās, bet man ļoti, ļoti pietrūkst viņa kompānijas, mūsu attiecību, un viņa suņa. Mums bija skaisti piedzīvojumi. Mēs tiešām viens otram rūpējām. Man nekad negribas to aizmirst, un žēl, ka nevaru daļu no tā visa paturēt.

Kosmetoloģe atkal stāstīja kaut kādas dīvainas lietas. Paaaaamazām sāku domāt par nomaiņu. Viņa it kā pagaidām neko nejauku nav teikusi par mani, bet nu tie viņas stāsti par citiem cilvēkiem ir atbaidoši. Izskatās, ka dzīve viņai ir tik ļoti par varas parurēšanu “pār muļķiem”, un es jūtos gandrīz izaicināta salīdzināties, kaut ko pierādīt, gūt pārsvaru cīņā kuras nav. Vienlaikus cenšos saglabāt iejūtību. Jebkurā gadījumā - tā nav vecmāte, labākā draudzene vai disertācijas vadītāja, un man nav tāds sviests jāpacieš.

Rīt atsāku strādāt. 😕

Domāju par dzīves mērķa meklēšanu. Šķiet, ka es varētu palīdzēt, darot to, ko jau tagad daru. Varbūt varētu darīt arī vairāk un tiešāk.