#4 of 100
Pēc triju dienu slēpšanās no karstuma, šodien beidzot biju ārā. Izbaudīju nu jau mēreni siltā gaisa svaigumu un liepziedu smaržu uz ielām. Parasti mūku no vēsuma, tagad, šķiet, nevaru to atdzerties.

Meklēju šortus trīs stundas (ja neskaita tos miljons gadus, ko jau biju pavadījusi veikalos), un beidzot atradu ko +/- OK. Esmu tiiiiiik gaiša, neesmu šovasar nevienu saules stariņu paķērusi. Izskatās varbūt biedējoši, bet mazāk kā vēzis un priekšlaicīga ādas novecošanās. Turklāt gan kādu saulīti dabūšu atvaļinājumā.

Ir atpakaļ alerģijas plankums uz kakla. No tāluma izskatās pēc svaigi uzsūkta ziluma, no tuvuma - pēc sarkanas ķirzakas ādas.

Interesanti ar skolu - kamēr bija Covid, nevienu nevarēja satikt tāpēc, bet tagad pasākumi atsākušies pilnā jaudā, bet esmu prom. Tā nu paspēju palaist garām lielāko daļu savas studiju sociālās pieredzes daļas. Mazliet žēl, jo mani kursabiedri ir lieliski. Tomēr es arī diez vai spētu turēt līdzi viņu socializācijas līmenim.

Vēl tikai viena diena darbā, un varēšu atpūsties.

Rīt eju skatīties potenciālu dzīvokli.

Ja vēl tur varēs turēt mājdzīvniekus, man drīz būs arī spalvains/pūkains draugs/draudzene/draugi.

Par to visu esmu diezgan patīkami satraukta.

Un nu man jāiet atpakaļ pie Horācija.