Māsa bija ciemos kādas trīs nedēļas. Lai arī mums gāja grūti, vismaz sākumā, nu palikušas pāris stundas līdz viņas braucienam uz lidostu, un man jau viņas pietrūkst. Jutu, ka esmu satraukta, tad nedaudz trīceklīga, tad sapratu, ka drusku jāparaud.

Man viņas gandrīz vienmēr pietrūkst. Kad viņa ir nejauka, viņa ir tiiiiik nejauka, bet, kad atrodamies uz viena viļņa, ir tik laba sajūta. Viņa ir tik aktīva, spēcīga, optimistiska, pašapzinīga, viņa visu laiku kaut ko dara, ka tas mani arī velk laukā no pasivitātes un tumsas. Tas ir tik interesanti, ka cilvēki, kas dzimuši vienā ģimenē, var būt tik atšķirīgi.

Sajūta, ka man tāpat kā suņiem ir separation anxiety, vienmēr, kad kāds pēc ciemošanās (vai es pēc ciemošanās pie citiem) brauc prom, kaut kas man krūtīs ļoti sāpīgi un smagi grimst.