5:16
Aizgāju gulēt agri otro vai trešo reizi nedēļas laikā. Murgoju, tagad sāp acis un mugura, un es labāk atceros, kāpēc labprātāk guļu pa dienām mevis naktīm. Dienās ir mazāk murgu, nezinu, kāpēc.

Bet tas cēlums, kas nāk ar agro gulētiešanu, ir tikpat absurds kā spēcīgs. Pamostoties četros ar kaut ko naktī un gaidot, kad varbūt atkal nāks miegs, es jūtos daudz pieaugušāka kā vienkārši četros gaidot, kad man nāks miegs. Ēdu auzu pārslu putru ar kļavu sīrupu un kanēli, pabeidzu rediģēt kādu rakstu, laikam ielikšu mērcēties pupiņas zupai. Vēl varētu nomazgāt traukus, varbūt mazliet pastaipīties, bet ar to mans miega gaidīšanas ideju klāsts arī beidzas.

Sāku klausīties Kevina Vilsona “Nothing to See Here” un secināju, ka gribu atsākt rūpīgāk kopt savu valodu un rakstīšanas tehniku lietojumu. Rakstīšana ir mans amats, un spēja darīt to augstākā mākslinieciskā un saturiskā kvalitātē, iespējams, sajūtu līmenī man ir atšķirība starp “šo varētu darīt jebkurš” un “šo radīju es”. Gribu pati lepoties un ar interesi lasīt uzrakstīto.

5:26.