Nezinu, vai spēšu šo pierakstīt, bet ļoti gribu šo prāta (vismaz mana) skaidrību un kārtību atcerēties.

Šodien ar čali, ar kuru pirms kāda laika satikāmies, lai pabučotos, pamīļotos un paskatītos TV, noslēdzām casual sex līgumu. Tas viss sākās ar daudz un dažādiem jokiem, arī šis nebija super nopietni, bet bija interesanti redzēt, kur viņš liek ķekšus, kur es, un kā notiek tā saruna par un ap jautājumiem, kas tik kaitinoši bieži pirms seksa un/vai nopietnu attiecību uzsākšanas netiek kārtīgi izrunāti. Es ieteicu viņam vienu rakstu par sievietes anatomiju un baudu. Viņš man arī šo to izstāstīja un ieteica par savām preferencēm (ko es te neapspriedīšu, jo tas ir personīgi viņam).

Varu vienīgi pateikt, ka ir dažas lietas, ko man nepatīk darīt, bet pašai gribētos, lai patīk.

Tad es sapratu, ka nav tā, ka esmu pret noteiktām darbībām, vienkārši negribu tās darīt ar kādu, ko:

a) nemīlu
b) negribu ļoti iepriecināt.

Turklāt, lai eksperimentētu un darītu dažas lietas, par kurām es neesmu līdz galam droša, es gribu partneri, kam uzticos. Pēc manas pieredzes ir absurdi, iracionāli un nepamatoti tā uzticēties casual partnerim gan manas personības, gan iepriekšējo pieredžu dēļ.

Tad vēl klāt nāk doma un pieredze, ka es zinu, ka man tas sekss, visticamāk, būs so-so at its best. Protams, tā ir mana atbildība, jo es kautrējos 100% pateikt, ko es gribu un negribu. Ja man būtu ar to jādalās, tad, pirmkārt, man būtu tiešām jānovada anatomijas kurss un papildus jāizstāsta par to, kas darbojas man. Pēc manas pēdējo gadu (ne pārāk plašās, bet gana informatīvās) pieredzes, čaļi mācās seksu no basic porn un tas veido viņu galvenās fantāzijas. Bet basic porn ir balstīts uz vīriešu baudu, bieži vien veidos, kas pat viņiem nedarbojas (vismaz aktieriem jau nu toč nē, bet te es eju dziļumos, ko es pati nepārzinu), bet pilnīgi noteikti nedarbojas man. Un tā pornogrāfijas problemātika arī ietver sevī nerunāšanu par seksu, steigšanos, partnerī nepamatotus vai ar partneri nesaskaņotus pieņēmumus. Kad es pati pārlasu šo rindkopu atkal un atkal, man šķiet, ka man ir bijušas lielākoties attiecības un sakari bez tādas brīvas, atvērtas komunikācijas. Es neesmu runājusi, viņi nav runājuši, mēs esam burtiski un pārnestā nozīmē taustījušies kaut kur tumsā un gan jau abās pusēs garlaikojušies un vīlušies.

Bet nu pieņemsim, ka esam tik tālu nonākuši, es esmu iejūtīgāka un drosmīgāka, viņš arī puslīdz normāls, viss ok.

Labam seksam man vienalga vajag:

a) lai es viņam varētu uzticēties
b) lai man viņš patiktu.

Un man šķiet, ka a no manas puses nozīmē arī būt kopā. Esmu piedzīvojusi, ka cilvēki, kam esmu uzticējusies par agru, vienkārši pazūd, un tas kaut kā ne tikai nav atstājis labu iespaidu uz manu psihi, bet, šķiet, akumulējies. Tas man pārāk agru/casual uzticēšanos un tuvību tagad saista ar kaunu, necieņu un sāpem.



Tad nu es diezgan loģiski varu tagad sev secināt, ka:

a) man nafig nevajag nevienam uzticēties, kamēr es neuzticos, un nevajag dot uzticēšanos kredītā;
b) man ļoti patīk sekss, kas reizēm mēdz būt problēma, ja nav partnera, bet es labprātāk strādātu ar sevi (daaaudz, visās nozīmēs) nekā piedzīvotu vēl vienu garlaicīgu, nomācošu, nabadzīgu seksuālo pieredzi ar citu cilvēku (lai cik ļoti man patiktu citi cilvēki);
c) man jāmācās komunicēt savas vajadzības. tas ir faken bēdīgi, cik draņķīgu seksu esmu pacietusi savu baiļu no konfrontācijas dēļ. droši vien, ka tai arī nevajag būt konfrontācijai un par to var komunicēt arī kaut kā tā, ka tā ir daļa no priekšspēles, saspēles un tā tālāk.
d) varbūt manā gadījumā vēl aizvien nozīmē nē
e) visi iepriekšējie punkti ik pa laikam droši vien tiks izmesti miskastē mana kontakta bada dēļ. man tiešām pietrūkst cilvēku, dziļu attiecību, pieskārienu, un nesanāk šo dzīvē atrisināt. ik pa laikam šķiet, ka es mazliet zaudēju prātu šajā vientulībā un esmu kā klejotājs tuksnesī gatava arī uz tādām attiecībām, kas šīs metaforas ietvaros būtu dzert pašam savas čuras, lai izdzīvotu.

Kaut kā es vienmēr nonāku līdz vienai un tai pašai problēmai.

Ja man kaut kad atkal būs darbs, tad es iešu terapijā.