Šonakt redzēju saplaukušas rudens lapu kaudzes - bija pilnas ar, šķiet, kļavu vai ozolu dzinumiem.

Uzrakstīju atlūgumu. Bail ir, bet sen neesmu jutusies tik atvieglota.

Suns jau atkal uzleca uz salauztā kājas pirksta, vēlāk uzkāpa ar ķepu uz krūts, bet pirms tam māsai uzsita lūpu. Tagad gan pēc pastaigas izstiepies un mierīgi, skaisti guļ.

Esmu izlasījusi visas Gigi Pandian un Genevieve Cogman grāmatas, domāju, varbūt pieķeršos John Dickson Carr. Vispār kaut ko no Agatas Kristī arī varētu vēl mēģināt, bet varbūt ar Erkilu. “And Then There Were None” bija kaut kā mazliet par tehnisku. Vispār vajadzētu beigt to mūžīgo bēgšanu starp vākiem, bet nezinu, vai šobrīd to spēju.

Sunim viegli kurkst vēders (ir paēdis) un es lūdzu augstākos spēkus, kaut viņš nebūtu kaut ko stulbu ieēdis pastaigas laikā.

Vispār tas pirksts tagad (atkal) sāp. Ja viņš kādreiz arī dabūs sadzīt, būšu pārsteigta.