brain dump
Bija tik skaists rīts - laicīgi pamodāmies, izgājām agrajā rīta pastaigā, nopirku Narvītī apelsīnu sulu un mafinu. Tāds priecīgs un atsperīgs garastāvoklis.

Tad sāku strādāt pēc nedēļas atpūtas.

Un tad vienā no točpastaigām, ejot lejā pa kāpnēm, kur suns vienmēr rej, viens kaimiņš nākot pretī izspēra: "Vai tas suns kādreiz arī beigs riet?" Tas pats kaimiņš, kurš divos naktī zvanīja pie visām durvīm un mūs pamodināja, jo vajadzēja kādu, kas iepūš alkometrā, lai varētu samelot draudzenei, ka viņš ir skaidrā. Likās, ka redzēju arī kaimiņienes nosodošo skatienu. Līdz šim bija izdevies saglabāt pozitīvu garu, neiedomājoties sliktāko, parasti kaimiņi tikai nosmaida par suni, bet šī reize kaut kā uzreiz pieķērās. Sabēdājos.
Tad palika tumšs, un tagad ir pavisam neomulīgi.

***

Izskatās, ka šodien bez Scribd būs beidzot jāliek lietā arī tās lapiņas, kur katru dienu pierakstu, kas man ir devis enerģiju vai iepriecinājis. Varbūt jāpameditē vai jāieiet beidzot sveču vannā, ko plānoju jau kādu laiku. Jāiziet vēl vienā pastaigā. Varbūt jānotestē tā Rimi ātrās piegādes lieta.

***
Bet nekas - turpināsim strādāt un priecāsimies par progresu, kas jau ir sasniegts.

***
Ir tumšs UN līst, UN mēs esam divi vien, bez plāniem šodien kādu satikt. Pat, ja man tādi plāni būtu, man negribētos lietū un dubļos iet ārā. Šodien vientulība ir tāda baismīga.