Paraudi gan
Sestdien bērēs kaut kādi cilvēki stāstīja sievietei, kuras mātes bēres tās bija, ka nevajag raudāt. Es tieši tobrīd neko neteicu, tikai piedāvāju viņai apskāvienu, bet nodomāju, ka loši. Viņu argumenti bija "mirusī sieviete negribētu, lai raudi" un "raudāšana jau viņu neatgriezīs", "ir pat labāk, ka viņai vairs nav jāmokās" un "raudāšana nepalīdzēs".

Kas viss, manuprāt, ir diršana ar padomju laika emociju noliegšanas piegaršu. Mums nav ērti redzēt, kā tev sāp. Mums nav laika tavai raudāšanai. Tāpēc mēs tev ļoti jauki iesakām aizvērties un noslaucīt acis.

Bet raudāšana ir normāla emociju izpausme un izlāde. Kad sakrājas spriedze, to, protams, var izlādēt visādi, bet neredzu, ar ko mērena raudāšana būtu sliktāka. Pēdējā laikā raudu biežāk un pamanīju, ka tas ļoti palīdz nomierināties, atrast kontaktu ar savām jūtām, būt iejūtīgākai pret sevi.

Agrāk, kad vēl nedzēru zāles, raudāšana mēdza ievilkties. Iespējams, tādēļ kādā brīdī atmetu - bija bail, ka atkal nonākšu kaut kādā aizspogulijas trīsdienniekā, kur (emocionāli) sāp tik ļoti, ka nevar izturēt. Tagad zāles reti/ganrīz nekad ļauj iekrist tādā akacī, var ļaut jūtām vaļu, bet pēc tam baudīt mieru, pagulēt, mēģināt vēlreiz.

Un nē, es nedomāju, ka cilvēks priecātos, redzot, ka viņa tuvākie nenobirdina ne asaru viņu dēļ.
Arī neraudāšana viņu neatgriezīs.
Kam labāk? Viņai jau neviens droši vien nepajautāja.
Varbūt palīdzēs gan. It sevišķi, ja apkārt būs mazāk lohu, kas ieteiks noliegt emocijas.