Day 0
Kopš pamatskolas neesmu beigusi just kaunu par jebkādas popmūzikas un citas "sliktas mūzikas" klausīšanos. Šodien, kad nejauša priecīgā Spotify pleiliste iedvesmoja mani ļoti sapriecāties un piedzīvot foršas lietas kopā ar suni, izdomāju, ka varbūt jāmet kauns pie malas. Protams, tādā mūzikā tiek apdziedāta viena situācija. Varu saderēt, ka, ja tās apkopotu, izrādītos, ka tās izmanto to pašu leksiku, notis (akordus?) un kompozīciju. Taču radošākas rindiņas forši sakutina prātu, ir vietas, kas man atgādina par priecīgiem izbraucieniem ar kādu draugu, kurš mēdza dziedāt mašīnā, un kopējā noskaņa forši izkratīja ārā manu ikdienas pesimismu.

Sunim ir kaut kāds rudens kažoka mešanas trakums. Viņš man ir īsspalvains, bet šobrīd spalvu met kā kaut kāda laika. Dienā vairākas reizes saslauku spalvu kaudzi, ir sajūta, ka viens spalvu kušķis uz palikšanu iedzīvojies man rīklē, bet otrs - acīs. Tiklīdz kaut kas ir noslaucīts, nomazgāts un atpūkots, suns, protams, uzlec tur atkal virsū, kārtīgi izkasās, un viss ir pa vecam. Mums iet traki. Šobrīd traki ne tādā bēdīgā veidā, bet traki kā vakarā atskatoties uz dienu audzinot lielu ģimeni. Tikai mana lielā ģimene ir viens pats ārkārtīgi trakulīgs kucēns. Šobrīd viņš smuki guļ savā gultiņā netālu no manis, bet tas ir tik mānīgi. Kāda skaņa no kaimiņiem, zvans pie durvīm vai ārā runājoši cilvēki, vai pat tikai mana aiziešana uz citu istabu mazo viesuli var atkal pamodināt, un tad viņš ārdīsies tā, it kā to jau nebūtu darījis visu dienu. Liela dzīve ar viņu sanāk. Daudz, daudz spēka tērējas, tas ir labi, jo mans spēks pēdējā laikā ļoti vientulīgi palicis pārsvarā man pašai.