nu jā, reiz kopā ar vienu citu prātvēderu spriedām, ka senāk cilvēki lielāko daļu savas ikdienas veltīja dzīvības funkciju nodrošināšanai, resp., ķimerējās, lai būtu, ko gaļai ēst kūtī, lai gaļai būtu kūts, lai uz lauka augtu bietes un šķūnī būtu malka. šobrīd civilizētā cilvēce ir iemanījusies lielāko daļu šādu izdzīvošanas tāsku outsourcēt profesionālām trešajām pusēm, lai pati varētu nodarboties ar Augstākām Lietām. tak reizēm, kad Augstākās Lietas ievirzījušās gana tālu abstraktajā plānā un attālinājušās no cilvēciskā (lopiskā) un atmiņām, kā vectētiņš drāza lazdu, ļauži mazliet tā kā nobīstas un ar vienu maliņu pabīdās tuvāk visādiem gārdeningiem, "salabot, nedrīkst izmest" utt. protams, tajās pāris diennakts stundās, kad tas netraucē Augstajām Lietām.