Var manīt, ka esi lasījusi Makjavelli. :)))
Principā ideja ir laba - līdzībās runājot, nedot bērnam ieroci, jo viņš to var pielietot, neizprotot nedz tā būtību, nedz savas rīcības sekas. Un nedodot bērnam ieroci, labāk ir visiem - gan vecākiem, gan apkārtējai sabiedrībai, gan pašam bērnam. Šo modeli izvēloties, priekšraksti kļūst ārkārtīgi svarīgi ("tu nedrīksti tuvoties tām durvīm!") un vislabāk ir tad, ja bērns nemaz nedabū zināt par ieroča eksistenci.
Ir jau arī cits modelis, kurā bērns zina par ieroci un tā glabāšanas vietu, taču viņš zina arī, kā tas darbojas, kādos gadījumos to izmanto, kādas ir sekas un kāpēc ar to vajadzētu apieties ārkārtīgi uzmanīgi.
Varbūt masu izglītošanas trūkumi slēpjas nespējā ieviest šo otro modeli, kā rezultātā priekšraksti tiek vienkārši diktēti "no augšas" un nevis veidojas paša bērna apziņā, izvērtējot, izprotot un pārņemot (vai nepārņemot) vispārpieņemto. Un modeļa izvēle līdz ar to būtiski ietekmē to, kā attīstīsies indivīda domāšana.
(Ārprāts, gari sanāca... :P)