Šodien ir laba diena.
Beidzot.
Pēc visiem pēdējo dienu/mēnešu murgiem šķiet godam nopelnīta.

Viss kārtībā iekš Uni, arī darbā...
Sāku pat domāt, ka neesmu nemaz tik riebīga - varu būt sapīkusi, nervoza, nerunīga, varu kādu 'piekāst', un tas notiek ļoti dabiski, routinely, taču atliek vien ar mani atgadīties kaut kam labam, galīgam sīkumam un tikai vienreiz pēc ilgiem laikiem, un es jau esmu laimīga, gatava ko sakarīgu padarīt arī citu labā, sāk pat likties, ka visam atkal ir kāda jēga apart from "tā vajag" vai "tev ir jāgrib".

Tik dīvaini tas notiek - kāds labs cilvēks tev itin kā iedod stafeti - gaismas lādiņu -, un tu vēlies to nodot tālāk. Kaut nu biežāk būtu, ko nodot.