Saullēktu neredzēju, apmākušies bija tieši austrumi. Toties redzēju daudz drūmu cilvēku. Noliektām galvām, nodurtiem skatieniem viņi ar tādu kā nolemtības apziņu lēnā straumē virzījās pa ielām, stāvēja pie luksoforiem vai Narvesenā mehāniskām kustībām meklēja naudu kafijai un sviestmaizēm. Parki tukši un nevienam nevajadzīgi, un pārklājušies ar iepriekšējā vakara vēl nenokopto drazu. Skumji kaut kā. Un prieks, ka esmu no tā visa ārā.
Labrīt visiem.
(Lasīt komentārus)
Nopūsties: