hehe, uzsiti man nostaļģijas vilni. par sveicināšanos virtuvē, par to, ka var pēkšņā komunicētvēlmes uzplūdā aiziet pie kāda ciemos piedāvājot pastaigāties, ka. ka. ka. aij. daudz ko tad varēja tādu foršu. naktīm tēju dzert zinot, ka otra cilvēka mājvieta ir pāris soļu vai pāris pakāpienu desmitu attālumā, ka cauri puspilsētai naktī nebūs jāvazājas.
un tā naktīs ārā iešana, kad komendante krata pirkstu bet neko ļaunu jau nedomā. un un. tad vēl, kā meitenes jautri spiedzot sprinģoja augšā no dušām, kad visā ēkā bija pazudusi elektrība. un pīpēšana gaitenī un sēdēšana gaitenī pāris cilvēku sabiedrībā. aijj. tas tak bija forši. atpakaļ gan es negribu, pietiek, bet nu bija ok :)