...

Vēl joprojām atceros vietu, kur nogādāju savā mūžā pirmo reklāmas katalogu. Tā bija kāda kafejnīca/veikals Dzirnavu ielā, šķiet, to sauca "Ābelīte"... Sieviete, kas tur strādāja, nekurnēdama paņēma manis atnesto spamu un parakstījās veidlapā-pavadzīmē, kas manam darba devējam kalpoja kā instruments iznēsāto katalogu skaita noteikšanai. Un tas vēl bija vienkārši, jo pēc tam sekoja ikviens Dzirnavu ielas zaņķis un zaņķītis, un vienu lielu daļu no tiem, kas bija sarakstā, es pat neatradu (nez - vai nu tie bija viendienīši, vai ofšoru pārstāvniecības, radītas, lai tās neviens neatrastu, vai vienkārši kļūdas, no kurām dažas man maksāja pat piecpadsmit minūtes dārgā laika). Iedzertuves ar draudīga izskata tēvaiņiem, tukšās taras nodošanas punkts, pāris ceļojumu aģentūras un veikaliņi, vīriešu klīnika (lai kas arī atradās aiz tās noslēpumainās izkārtnes), izdevniecības, ofisi, kur sazin kas tirgoja sazin ko, bet ar neapbruņotu aci bija redzams tikai dārgs interjers un tādā pašā stilā ieturēts nerunīgs personāls, valsts iestādes, veselības centrs... Jau bija tumšs, novembris koda rokās un īsti labi vairs nevarēju saskatīt nedz nosaukumus sarakstā, nedz tiem atbilstošos zīmju rakstus uz plāksnītēm pie ēku durvīm, nedz arī visa pasākuma jēgu. Kaut kas sāpēja, bet tās nebija rokas, un arī staigāšanas nogurdinātās kājas ne. Kad iela bija galā, metu mieru. Nākamajā dienā aizvedu darba devējam sarakstu ar adresēm un tām pretī satupušajiem raibu raibajiem parakstiem par katlogu saņemšanu, kurus jaunais cilvēks klusēdams rūpīgi izpētīja. Dabūju dažus latus un nākamo ielu - Baznīcas. Ar komerc-saloniem un zīlēšanas saloniem, veikaliem un birojiem, veselības centriem un zobārstniecības klīnikām, ar tumsu, salu un katalogiem. Vakara noslēgumā daļu no tiem izmetu atkritumu konteinerā un pati tur pat uz ielas iegleznoju veidlapā trūkstošos parakstus - ar dažādām pildspalvām, cienot kaligrāfijas pazinēju, kurš nu jau atkal bija man parādā dažus latus. Tos saņēmu nākamajā pēcpusdienā - todien pēdējo reizi mēroju ceļu uz katalogus-izplatīt-mīlošo reklāmas aģentūru. Bija rudens, un es mācījos desmitajā klasē. Man bija sešpadsmit.

Tas nebija vienīgais dream job, kurā tajā laikā dabūju pastrādāt, un jēgas nebija nekādas, ja nu vienīgi apgūtā pasākuma morāle. Un morāle ir tāda, ka sēdēt siltā, garlaicīgā ofisā *nav* draņķīgs darbs. Ir vēl daudz draņķīgāki darbi, vēl DAUDZ draņķīgāki par manis aprakstīto. Un, to apzinoties, kļūst vairāk iemeslu justies vienkārši laimīgai.
...