Jubilacijas iedvesmots.

Man arī tā bija, tikai ne katrus Ziemassvētkus, bet gan katru pirmdienu, katra mēneša sākumā u.tml. Ikreiz cerēju, ka šoreiz saņemšos, paspēšu, izdarīšu, mainīšu savu nolāpīto būtību, līdz sapratu, ka patiesībā tās lietas, kurām nespēju saņemties, ir tieši tās, kuras man visvairāk negribas darīt vai kuras ir pretējas manam raksturam. Un ar apzinīgumu tam visbiežāk ir maz sakara.

1. Par darba kavēšanu vairs īpašas vainas apziņas nav, jo zinu, ka patiesībā mans raksturs/kvalifikācija atbilstu kam pavisam citam, tāpēc tāda piespiešanās.
2. Vairs mākslīgi neuzturu kontaktus ar cilvēkiem, jo - laikam man ar viņiem nemaz nevajag runāt, ja reiz negribas un nav par ko.
3. Neēst šokolādi? Ja jādara tik daudz lietu, kas patiesībā derdzas, turklāt jau gadiem, ir jābūt vismaz kaut kādiem laimes mirkļiem, kaut vai tās pašas šokolādes izraisītiem.
3. Grāmatas lasīt? Jā, to gribētos gan, tikai darbam /mācībām jāizlasa tik daudz visāda crap, ka kaut kam citam ar visu negulēšanu laika nepietiek. Varbūt vēlāk, kad mācīšos ko tādu, ko man patiešām būs motivācija iemācīties.

Un VISUBEIDZOT: nemaz negribu sevi mocīt ar domu, ka 1., 21. vai 31. janvārī kļūšu apzinīgāka. Ceru, ka nē. Ceru, ka iespējami ātrāk beigsies laiks, kad esmu spiesta lauzt sevi naudas un gaišās nākotnes dēļ, un pienāks laiks, kad varēšu rīkoties tāpēc, ka to vēlos. Jo sapņu piepildīšana ļauj uzelpot, tā dod brīvību un mieru. Tā NERADA vainas apziņu.