Ak jā, par sapņiem runājot. Šonakt pabiju dzīvoklī, zem kura esošais dzīvoklis dega. Es skraidīju pa telpām, jutu karstumu un izmisīgi meklēju starp mantām savu mobilo telefonu, bet tikmēr uz mana vēl uguns neskartā dzīvokļa grīdas sāka parādīties tumši plankumi un vietām pa dēļu starpām jau spraucās liesmu mēles. Paskatījos uz istabas durvīm un ieraudzīju, ka pa durvju apakšu nāk gaisma. Uguns jau bija tur.
Trakākais šajā sapnī bija tas, ka neapzinājos, ka sapņoju, līdz ar to arī nevarēju apzināti pamosties, kā man nereti ir izdevies murgu laikā. Kad tomēr kaut kādā veidā izrāvos nomodā (tas notika gandrīz ar spēku), izvēlos no gultas uz grīdas un mēģināju saprast, kas notiek. Bija kaut kāds apjukums. Kaut kas brutāls tajā sapnī. Lielāko daļu atlikušās dienas staigāju kā sadauzīta, un nez vai tik drīz gribēšu atkal doties pie miera.