Nakts darbam piemīt kaut kāda burvība. Pirksti skrien pār tastatūru, skan pieklusināta mūzika, un vienā brīdī  tu saproti, ka pārstāj būt. Pazūd problēmas, pazūd iemesli, kuru dēļ tu tagad te sēdi un laupi sev miegu, pazūd tavs "es" ar visām domām, ir tikai taustiņu klaboņa, nē, nav pat tās, ir tikai Process. Tas, ko tu dari. Un tu vairs nedomā par to, kas būs no rīta, par melatonīna saindētajām smadzenēm, par nepabeigtajiem darbiem, par visiem "kāpēc?" un "kā?" un liekajām emocijām. Ir tikai kaut kāds pavediens, kas plūst un ar kuru tu saplūsti.

Jā, zinu, этому столику больше не наливать. :)