Man kā, vismaz parasti, ļoti liberastīgam cilvēkam, vienmēr gribās atbalstīt dažādus neordinārus centienus un bērnus nevajag īpaši pasargāt no pieaugušo radošajiem darbiem, piemēram:
- patīk, ja skolā var pateikt "bļāģ" mācot dzeju

- patīk, parāda, ka māksla nav akurāt' glīti ainaviski zīmējumi, bet ka tā var būt neglīta un pat piedaudzīga

- patīk, ja parāda, ka ļaudis, kas nodrabojas ar mākslu vai literatūru dažkārt ir uz vājprāta robežas vai krietni aiz tās

- patīk, ja iedod pačamdīt šauteni, karavīra katliņu un rupjo brezentu arī bērnudārzā

- liekas forši, ja bērniem pasniedz lietas ar jēgu pieaugušajiem raksturīgajā veidā, neslēpjoties aiz, dažkārt liekām, metaforām vai salīdzinājumiem

Bet jaunais operas spociņš izskatās "fucked up" pat pēc maniem, itin vaļīgajiem zandartiem - iepriekšējais operas spociņš, arī izskatās slikti, bet tā "happy slikti". Ar jauno, šķiet, pagātnē ir noticis kas nelaimīgs, kas traģisks, kas tāds, kas viņam liedz atstāt šo ciešanu pilno pasauli. 

Tiesa gan, svarīgākais, kā jauno dzīvnieciņu uztver bērni - man bērnībā, piemēram, ļoti patika kapeņu stāstiņu "sapvušais mironis" (skat 1. attēlu) - likās tāds "bad-ass" karakters, kas stāsta seksīgus baiļu stāstus, lai gan ōmīte riebumā novērsās un prasīja tēvam, kā var bērnam ko tādu rādīt, turklāt vēl pēc gulētiešanas laika. 

(1. Attēls - Sapuvušais mironis no televīzijas seriāla "Kapeņu stāstiņi")

tldr: Jaunais LNSO uz bērniem orientētais talismans izskatās "fucked up", bet tas varbūt ir forši, jo bērniem citkārt jaukas šķiet lietas, kas pieaugušajiem izskatās "fucked up".