#Sic
O! Mani arī šonedēļ sasniedza “talk of the town” vīruss. Par laimi, kopumā, jau veiksmīgi un tikai kaut kādās niansēs atšķirīgi no ierastas saaukstēšanās, bet noteikti nevarētu “ieteikt draugam”.

#Ir ilgāk kā parasti, pēc nedēļas slimošanas joprojām nevaru apgalvot, ka esmu vesels – klepoju, mazliet šņaukājos, bet galvenais nejūtos vesels. Galvā joprojām tāds kā caurspīdīgs spainis, nav spēka, pat pēc mazas sakustēšanās ir mini-aizdusa. Mazliet tāda sajūta, kā kalnos retinātā gaisā.
#Nav ožas. Nu labi ne pilnībā nav – bet nav 95% ožas. Garša arī nav 100%, bet ne tik traki kā oža. Tēja, dezodorants, netīra paduse, aromātiska svece, tualetes tīrīšanas līdzeklis, lavandas fairy – viss viens. Ļoti neforša sajūta.
#Nav spēka – īsti neko negribas darīt. Kad beidzās temperatūra pat gulēt īsti negribās. Negribās ne lasīt, ne skatīties filmas, ne bakstīt youtube. Pat tiktoks liekas mazliet garlaicīgs. Tāds kā paradokss – kad ir daudz nositama laika, pēkšņi visas laika nosišanas iespējas nešķiet pievilcīgas. Šodien pieķēru sevi strādājot aiz garlaicības.
#Bet visvairāk nepatīk visi tie wildcard. Atliek vien pajautāt google kaut ko par covid un noteikti ikkatrs atradīs sev tīkamus trauksmes faktus. Cilvēki, ka neatgūst ožu. Cilvēki ar garo covid. Cilvēki, kuri gandrīz izveseļojās, bet beigās nonāca reanimācijā. Saraksts nebeidz sākties. Tomēr saaukstējoties tādas trakas domas izpaliek.

Cerams nākamā nedēļa atnesīs vairāk prieka.