Spēlējot stratēģiskās spēlītes viena no vērtīgām iemaņām, ir prast nošķirt kaujas, kurās palikt no tām, kurām labāk bēgt. Pirmkārt, kauju var zaudēt pavisam, bet biežāk izcīnīt Pirra uzvaru. Nereti šķiet, ka arī paternāli motivētas politika, panāk to pašu - uzvaru, kas garšo pēc zaudējuma. Drīzāk runa ir par "mīksto" paternālismu, kas cenšas mainīt labprātīgo cilvēka izvēli, bez īpašiem piespiedu mehānismiem, bet cenšas informēt un labākajā gadījumā izmanto finansiālas inciatīvas ļaužu preferenču maiņai (padara cigaretes dārgākas, kaunina alkohola lietotājus, cenšas padarīt rožkāpostus stilīgus, rāda filmiņas, ka nepiesprādzēšanās automašīnā izraisa impotenci un citādi turas nostāk no policista rungas un "labo" rīcības aizstāvēt ar tiešu likuma burtu (ja neskaita akcīzes nodokli un citu regulējumu, kas tieši neaizliedz nevēlamo rīcību).

Pēc kādas inciatīvas ieviešanas, ja viss ir korekti un inciatīvu, vismaz sarunas karstumā, var nodēvēt par veiksmīgu tad kāds teiks - kopš mūsu pretsmēķēšanas kampaņas cilvēki par 10% mazāk smēķē, un valsts par kampaņā iemesto naudu ir nopirkusi tik un tik veselīgi nodzīvotos mūža gadus. (Parasti neteiks, jo maz kas liecina par sabiedrisko kampaņu efektivitāti, pat lai to pateiktu sarunas karstumā) Vai kopš mēs esam popularizējuši veselīgu dzīvesveidu un rīkojam skriešanas treniņus, tik un tik cilvēku vairāk skrien, un esam par inciatīvā investētajiem līdzekļiem nopirkuši tik un tik veselīgi nodzīvotos mūža gadus.

Ko es vēlos ar to teikt? Es vēlos teikt, ka nekad netiek pieskaitīts kampaņas negatīvas efekts - ja tu kaunini cilvēkus, kas dzer, tad daļa cilvēku teiks "Jā, paties - es redzu, kāds gan cūka es esmu" un rāpsies ārā no grāvja, dzers mazāk un kļūs par labākiem pilsoņiem. Tas ko paternālisti noklusē ir cilvēki, kuri guļ grāvī un pēc kaunināšanas nespēj izrāpties no grāvja, bet gan turpina tur gulēt, tikai jūtas nesalīdzināmi sliktāk. Cilvēks, kurš nav gana stiprs, lai atmestu smēķēšanu vairs nevarēs to darīt tik bezrūpīgi kā iepriekš, jo no cigarešu paciņas viņam uzglūn vēzis un impotence. Viņš tiek kaunināts un viņam tiek atgādināts, cik stulbi un bezjēdzīgi ir smēķēt, bet ja viņš nebūs gana stiprs, lai atmestu tad stāsts par nāves neizbēgamo tuvošanos, smirdīgajām drēbēm un ļaunumu, ko smēķētājs nodara apkārtējiem, tai skaitā saviem bērniem, nodarīs vairāk ļauna kā laba.

Es neuzdrīkstētos teikt, ka tas padara visas mīkstā paternālisma politikas par neveiksmīgām. Ja cilvēks jūtas slikti par savu paradumu brukt pie stūres reibumā, tad tā viņam arī vajag. Bet par mazāk svarīgākām un ievērojami privātākām lietām smēķēšanu, neveselīgu ēšanu, nesportošanu utml. domāju, ka bieži apkārtesošie pamudinājumi rīkoties pareizi samazina laimi starp tiem cilvēkiem, kas nepiespiež sevi rīkoties pareizi. Patiesībā, pat nedomājot tikai par valsts veidotu politiku, atbalstam noteiktam dzīvesveidam, bet arī domājot par sabiedrisko diskursu kopumā, kas caur dažādiem kanāliem parāda, kas ir pareizi – izdzert 2l ūdens dienā, mīlēties 5x nedēļā, iesākt rītu ar meditāciju un viegliem vingrinājumiem, neņemt daru uz mājām un citādi vadīt krietna cilvēka dzīvi. Problēma ir tur, ka visi to zina, bet tāpat mēdz attapties izslāpuši, nepamīlējušies, aizgulējušies un ar laptopu un cigarešu paciņu somā, atceļā no darba. Un paralēli ļaunumam, ko rada dzīvesveida trūkumi paši par sevi, pievienojas vainas apziņa, ka tavas dzīvesveida izvēles ir sūdīgas, un tev vajadzētu par to justies slikti, jo tu vari labāk. Un tā, vismaz daļēji, ir taisnība.

Man gribētos domāt, ka ja mēs nezinātu cik kas slikti, tas būt mazāk slikti.