"Bez doktorantiem nav pasniedzēju, bez pasniedzējiem nav doktorantu."

Par šo es gribētu (p)iebilst, ka LU jau nu gan sen varēja prasties un atmest to ākstīšanos ar doktorantūru kā studēšanas programmu, kuras ietvaros tev trīs gadus jāapmeklē kaut kādi idiotiski un nevienam no iesaistītajiem nesaistoši kursi, un pēc tam, kamēr raksti savu promociju, ne-Latvijas kolēģiem jāskaidro, ko, pie velna, nozīmē PhD candidate un kāda ir atšķirība no PhD student, un kādēļ tava universitāte tev nevar izsniegt nekādu apstiprinājumu par saistību ar tevi, un vai tas gadījumā nenozīmē, ka tu esi PhD programmai caurkritis?

Par šo tēmu amizants stāsts iz dzīves:
Kolēģe, piebeigusi tās 3 gadu studijas, nebija līdz galam sapratusi savu tālāko statusu un vēlējās studentu apliecības pagarinājumu. Tas viņai, protams, tika atteikts, jo viņa vairs nav studente. "Bet kas tad es tagad esmu?" viņa jautāja zin. departamentā. "Nekas jūs vairs neesat," viņai tika laipni paskaidrots. :)

"Semestri pavadot Helsinku Universitātē nebija tā, ka bija “diena pret nakti” sajūta.."

2008.g. semestri pavadīju (tolaik sauktajā) Gotlandes Universitātē (tagad ir pievienota Upsalai kā filiāle). Kas bija kā diena pret nakti, un kas man ārkārtīgi patika, bija kursu organizācija: 5 nedēļas intensīvi tiek apgūts un nokārtots viens kurss, nākmās 5 nedēļas - nākamais, utt. Protams, es arī labi apzinājos, ka ar Latvijas ekonomisko situāciju tāda sistēma nebūtu savienojama, jo studenti sāk paralēli mācībām arī strādāt kaut kādu darbu sākot no vismaz 2. bakalauru kursa, un tad tev neder tāda dinamiska studiju programma, kur schedule mainās teju katru dienu. Bet, attiecībā uz apgūstamo vielu - bija labi, bet neteiktu, ka diži grūtāk un nopietnāk kā LU.