Man liekas, ka darbā briest nepatikšanas. Komandas biedri pa vienam aiziet – vienam iedeva tik labu piedāvājumu, ka viņš būtu muļķis, ja to nepieņemtu. Divus uz pauzes uzlika ģimenes pieaugums. Viens devās citas karjeras meklējumos un šķiet to arī ir atradis.

Pati kadru mainība nebūtu nekāds bubulis, bet čābīgi iet ar atjaunotni. Pēc 3 atlasēm esam saņēmuši 3 nenopietnus kandidātus ar kuriem nekas neizdevās. Vai nu mēs viņiem nepatikām, vai viņi mums, bet kopumā tukša loze.

Tagad jau kādu mēnesi viss karājās uz divām vadītājām, kuras, bez ārējiem cilvēkiem, vada pārsvarā mani un sevi, bet kopumā viņas ir kļuvušas par tādiem pašiem darba rūķiem kā es. Viena no viņām lūzt un, ja nekas nemainīsies TAGAD, tad arī salūzīs. Un es nevaru viņu vainot. Nē - nopietni, es domāju, ka viņas vietā jau sen būtu pacēlis enkuru. Kas gan nekaitē ar viņas CV, pieredzi un kontaktu loku neiegāzties saldajā drošības spilvenā un nenoplūkt labi nobriedušos sociālo iemaksu augļus un nebaudītu laimīgas ģimenes dzīvi tā vietā, lai hujārītu papīrus un nodevumus un plēstu matus no galvas, neskaidras nākotnes vārdā.

Sliktākais tas, ka sajūtas, ka kaut kas mainīsies nav. Ir spriedze un urgency projektu jautājumos, bet ne komandas atjaunotnē. Tiek vestas kādas sarunas ar dažiem cilvēkiem, bet tās pārsvarā nav novedušas pie nekādas konkrētas iesaistes un veiksmīgas kopstrādes. Bet nav tāds “Āāāāāā! BĻĀĀĀĀ!!! Mums VAJAG cilvēkus TAGAD!!!”. Kamēr sapulcēs un e-pastos pārsūtam viens otram arvien nereālistiskākus uzdevumus un laika grafikus. Ja sākumā bija vienkārši cieši, tad tagad jau mēģinājumi salikt uzdevumus laika grafikā izskatās komiski, bet katra saruna, kurā tiek pieminēta “plānošana” kļūst sērīga.

Mums vajag divus kvalificētus cilvēkus – vienu pētnieku/analītiķi un vienu projektu vadītāju. Varbūt ne 10 līmeņa lielā četrinieka dūžus (kuri ar ne vienmēr ir tādi dūži, kā sevi pasniedz, kad lieta nonāk līdz īstai darīšanai), bet noteikti jēgpilnus kvalificētus cilvēkus. Kas var mazliet pacelt telefonu, atbildēt uz e-pastu, reizēm mazliet parēķināt vai pazīmēt, bet galvenais padomāt un parakstīt bez ārējas motivācijas. To mums arī novēlu.

Pats emocionāli par šo jūtos dažādi. Ir brīži, kad ļoti pārdzīvoju – ir bail no rūgtajām beigām un tā, ka sagumsim zem sloga, neatradīsim papildspēkus, papisīsim visu sastrādāto un atlūgums būs, kā pēdējā lode revolverī. Ir brīži, kad ir nenormāla komandas sajūta ieraugot zaļās teamsite lampiņas brīvdienās un diennakts tumšajā laikā un redzot uz kādu skin in the game attieksmi ir spējīgi kolēģi. Ir brīži, kad ir nihilisms – tāda ir dzīve, komandas izjūk un darbinieki kā molekulas izšķīst korporatīvajā planktonā - ja viss beigsies, būšu uz kādu laiku brīvs un atradīšu jaunu labāku vietu, kur pārdot savas dvēseles stundas, pa ceļam iekožot bezdarbnieka pabalsta saldajā ābolā. Bet kopumā ir permanents satraukums un vāja pamata sajūta zem kājām.