#VilkuBedresĒtika
Nesen biju Vecrīgas maķītī ar kolēģi ieturēt pilnvērtīgu un sabalansētu maltīti ar visiem nepieciešamajiem vitamīniem un minerālvielām. Pie blakus galdiņa sēdēja agrīnās pamatskolas meitenes. Viena meitene filmēja citu meiteni, kura negribēja, lai viņu filmē, citas smejas – var redzēt, ka viņai nepatīk. Var arī redzēt, ka tām kuras filmē tā ne līdz galam patīk, bet ja reiz joks ir iesākts, tad jāturpina, jo izskatās, ka tad nebūs konsekvences. Kopumā tāds super-soft huligānisms (iespējams, viņas pat vnk labdabīgi pavilka viena otru aiz kājas), bet viennozīmīgi atgādināja man, cik riebīgs bija 6.-7. klases laiks.

Es pat neteiktu, ka pats piedzīvoju, ko ārkārtēju. Kādu soft kautiņu tualetē, kādu resnuma joku, kādu somas paspārdīšanu. I mean sliktas lietas, bet, salīdzinot ar to, kas kopumā mēdz notikt tāda salīdzināmi nesāpīga pieredze, vērtējot pēc kādiem objektīviem kritērijiem. Neviens nevienam nav draudziņš, katrs uzmana savu muguru un kā dunci tur kabatā ne visai asprātīgu joku, ko pēc iespējas izdevīgāk iedurt kādam nierēs. Visi dzenās, pēc kādiem netveramiem mazas grupas popularitātes punktiem, kurus nav iespējams uzkrāt - var vienīgi uz īsu brīdi pabūt starp sociālās labvēlības apmirdzētajiem, lai pēc brīža atkal tur atrastos citi.

Un tu pats esi pārāk dumjš, lai saprastu, ka tam visam nav būtiskas nozīmes un tavas darbības tā īsti neietekmē rezultātu, pārāk dumjš, lai saprastu, ka var citādāk. Pārāk dumjš, lai saprastu. ka vienīgā ilgtermiņa stratēģija ir to spēli nespēlēt, jo gala beigās, ilgtermiņā nedaudz vairāk par saspārdīto somu un ar resnuma jokiem aizskarto ego, sāp, tas, ka biju starp tiem lohiem, kuri pie pirmās iespējas no upuriem pārvirzījās pie pāridarītājiem. To joprojām ar kaunu uztveru, kā vienu no lielākajām sava vājuma pazīmēm.

Dažkārt, pa ausu galam, sanāk dzirdēt, ka cilvēki arī pieaugušos dzīves gados, darba laiku pavada kolektīvos, kur novērojama pusaudžu grupu dinamika un saskumstu.