Skutelim un Tvērumiem tikko kā iznācis jauns albums “Nekad nekur”. Albums noteikti ir noklausīšanās vērts un meistarīgi veidots kā lielākā daļa no Skuteļa daiļrades. Stāsts ir aizraujošs, teksts ir dzejisks, dziļš un asprātīgs, plūsma – fenomenāla. Instrumentālais pavadījums teicams un to nevarētu vai vismaz neprasasās aizstāt ar bītiem. Klavieru minorīgā tēma, kas pavada skitus, ir ļoti filmīga un, kopā ar pašiem katsīniem, neviļus atgādina ļoti sen MaxPayne redzētos filmiņkomiksu ieliknīšus. Kopējais vēstījums nav banāls un albums kopumā, ir ļoti, ļoti tīkams.

Albumam, priekš manis,  ir tikai viens acīmredzams trūkums – tas nav “Audums”. Ja neskaita “Pārnākšanu”, kas varētu būt ekvivalenta kādam no “Auduma” labākajiem skaņdarbiem. Tiesa, protams, šis vērtējums ir gauži privāts – “Audums” man trāpīja dziļi personiskā līmenī.