Kincīc
Vēlā sestdienas vakarā dzīvoklī pamazām saradās cilvēki. Lielākā daļa no viņiem bija nevīžīgi tīri, bet nevīžīgi ģērbti un atgādināja stereotipiskus hipijus – brīvi krītošs kokvilnas, lina vai rupja adījuma vilnas apģērbs, austrumnieciska rakstura tetovējumi, nekrāsoti, lokaini, gari mati, apgarotas un laipnas sejas. Vecākajiem no pasākuma dalībniekiem ap acīm un lūpām veidojās vārnu kājiņas, kur, teju vienmēr klātesošais, smaids bija iegriezis savu gultni. Sanākušie ļaudis tērgāja, smēķēja, dzēra vīnu, bet bija jūtams, ka tie ko gaida un viņu ierašanās pamatmērķis ir kas cits, kā vienkārša brīvā laika pavadīšana domubiedru un draugu lokā.

Pienāca deviņi vakarā, sāka satumst, dzīvokļa īpašnieks, pārliecinājis, ka visi interesenti ir ieradušies, aizvēra gardīnes, cieši aizbultēja durvis, bet uz actiņas un atslēgas cauruma uzlīmēja zilās izolācijas lentas gabaliņu. Pieklusuši, viesi bija sasēdušies ap televizoru, un lielajā, tumšajā istabā bija dzirdama vien pieklusinātas čalas un sporādiska glāžu šķindoņa. Īpašnieks satraukti izvilka no grāmatplaukta nonūčātu DVD disku un ielika to atskaņotājā.

Šovakar rādīja inscinētu dokumentālu filmu par divu jauniešu mīlestību - banālu sižetu, bet teicamu kinematogrāfiju un skaņu celiņu, taču sižetam nebija nozīmes. Filma bija viens no aizliegtajiem bezatbildīgās brīvvalsts produktiem un, lai arī par tās vērošanu un izplatīšanu varēja itin viegli sabojāt dzīvi gan sev, gan sev tuvajiem, auditorija, kā piekalta pie ekrāna, baudīja aizliegto kino. Stāsta varoņi uz ekrāna mīlējās, taisīja ēst, strādāja, strīdējās, raudāja, smaidīja, kliedza un citādi veica, darbības, kas raksturīgas teju ikvienām romantiskām attiecībām. Taču izcilā režija un aktierspēle piešķīra katrai ainai tikko samanāmu vieglumu, kas kopā ar filmas ierobežoto pieejamību un slepenības plīvuru, auditorijai ļāva dzīvot līdzi jauniešu stāstam it kā paši to būtu piedzīvojuši. Atsevišķās ainās no viesu vidus bija pat dzirdami atturīgi šņuksti, atvieglotas nopūtas un vaļsirdīga iesmiešanās. Redzot emocionālo gaisotni seansa laikā, varēja saprast, ja ne pat attaisnot, filmas ierobežotās aprites statusu.

Filma jau tuvojās beigām, kad pie durvīm uzstājīgi klauvēja. “Labvakar! Atbildīgas domas policija! Lūdzu atveriet durvis, esam saņēmuši ziņas, ka šajā dzīvoklī ir personas, kas pārkāpušas likumu un atrodas policijas meklēšanā.” Gaidījuši atbildi vien pāris sekundes, pāris ducīgu vīru izsita durvju slēdzeni ar speciāli tam paredzētu bomi un ienāca dzīvoklī. Uzšuves uz viņu zilajiem kombinezoniem, kas apņēma platos plecus, liecināja, ka tie ir specvienības ”Krietnums” vīri, bet, pret viesiem pavērstie stobri, liecināja, ka mēģināt bēgt vai piekukuļot likuma sargus būs veltīgi. Sastādījuši ziņojumu un klātesošos nosūtījuši uz īslaicīgās aizturēšanas izolatoru personības noskaidrošanai likuma kalpi atgriezās dzīvoklī, lai to pārmeklētu. Piegājis, pie DVD atskaņotāja viens no vīriem izņēma no tā disku ar uzrakstu “Brīvvalsts arhīvs No.998”. “Ko tu domā?” viņš jautāja savam kolēģim? Kolēģis, brīdi saminstinājies, pievēra izsistās ārdurvis, pasmaidīja un atteica “Lai iet!”. “Bet tu zini, ka ja mūs pieķers tad..” Abi sāka gardi smieties un atpogāja iepriekšējo viesu atstāto aliņu “Kas tad!? Atbildīgas domas policija… ?!”. Gardi grudzinot un malkojot vēso dzērienu arī viņi ļāvās aizliegtā augļa baudpilnajam vilinājumam.