#KarjerasKāpnes
Jau trīs minūtes viņš stāvēja pie lifta, sagrābis rokā slapjo lietussargu, kas neganti saldēja kreiso roku. Ārā lija lietus un par spīti lietussargam visas drēbes bija caurum caur valgas, bet kurpes pilnībā noklātas ar mazām ūdens lāsītēm. Domās viņš jau bija savā darba vietā, kur varēs atbildēt uz pāris e-pastiem un apēst tikko kā iegādātās bulciņas – tik nedaudz viņu šķīra no mazas pēcpusdienas laimītes un atelpas brīža, taču displejs virs lifta durvīm, joprojām spītīgi rādīja skaitli 3 un lejup pavērstu bultiņu. Viņš piesardzīgi noraudzījās kāpņu telpas virzienā, taču tikpat ātri novērsās un turpināja piekalti skatīties uz mazo ekrāniņu virs lifta durvīm.

Varētu pavisam ātri uzskriet uz ceturto stāvu, neviens nepamanītu viņa novalkāto, miklo kreklu, ko žakete līdz galam nespēja nosegt un caur kuru vīdēja apaļais un spalvainais vēders. Ja izdotos pašmaukt visiem garām, ar viegli speķainajiem matiem, neskūto bārdu, nogurušo acu skatienu un portfeli no kura nodevīgi raudzījās ārā speķa pīrādziņa galiņš. Lifts joprojām nenāca, lifta šahtā bija klusums.

Jūtot kā ūdens lēnām iesūcās kurpēs, viņš vēlreiz paskatījās kāpņutelpas virzienā, bet zināja, ka ir par vāju un par gļēvu, lai kāptu pa trepēm. Trepes bija domātas jaunajiem un veiksmīgajiem – cilvēkiem. Lecot uzreiz pa diviem pakāpieniem vai ātri tipinot, it kā skrietu augstsolī, viņi skrēja cits citam garām, mijot smaidus un rokasspiedienus, vai pavirši apmainoties ar pāris vārdiem par darbu vai privāta rakstura pieklājības frāzēm. Teju nevainojamās drēbēs, kā porcelāna figūriņas, kas tikko izsaiņotas no ietinamā papīra, darbinieki, kas izmantoja kāpnes izstaroja mieru, kompetenci, vitalitāti un seksuālo apmierinājumu. Bija acīmredzams, ka trenētās kājas, auglīgie un aizdusas nenomocītie ķermeņi vēl nesen savijušies kopā ar tādu pašu jaunu un skaistu cilvēku ķermeņiem, un tagad gaiši un starodami cēlās augšup un laidās lejup pa kāpņu telpu, kā burbulīši vecpuiša lavas lampā. Viņi neēda bulciņas, neslimoja, nesmēķēja, nesalija, nebija noņūčāti un apbružāti, nelamājās, nekavēja - strādāja ātri, sacīja labus vārdus un domāja krietnas domas.

Viņš neizmantos trepes, pat ja tas nozīmēs, ka liftu nāksies gaidīt līdz darba dienas beigām. Pat šeit, drošībā, pie lifta durvīm, domas par to, ka miera, laimes un neslēpta pārākuma pilns skatiens, glāstīs viņa necilo augumu, nonēsāto apģērbu un trekno pīrādziņu, ko viņš nespēja līdz galam noslēpt slapjajā portfelī, lika justies vēl nožēlojamāk.

Iespiedis slapjo lietussargu padusē un sažņaudzis rokas dūrēs, lai kaut nedaudz saglabātu siltumu vēsajās delnas, viņš beidzot sagaidīja kā paveras lifta durvis un pa tām, kā mazi rausīši, izvēlās pāris apbružāti, mazliet apaļīgi un noguruši darbinieki, kas veltīja nelaimīgu, bet laipnu skatienu un biklu, zem deguna nomurminātu, “Labdien!”. Paspraucies tiem garām, iekārtojies pieelpotajā metāla kastē, skatoties savā necilajā atspulgā, viņš nodomāja, ka ir maz lietu, ko viņš ienīst tikpat ļoti kā kāpnes un priecīgos ļaudis, kuri tās izmanto un ar strupo pirkstu piespieda nospeķoto podziņu “4”.