#VecoTekstuKuļķene
Kāds Rīgas mērs, tuvojoties vēlēšanām saprata - ja nenotiks brīnums un partijas reitings turpinās slīdēt uz leju, kā sviesta pikucis pa rešņuka zodu, mēra krēslu nāksies atstāt, līdz ar saviem sapņiem un iecerēm. Partijas kasē dāsni tika sabērta fiktīvu ziedotāju dālderi, par kuriem pilsēta aši tika ietīta bukletos, plakātos, skrejlapās, uzlīmēs, balonos. Pa radio un TV, Pilsētas laukumos un skvēros skanēja koncerti un uzrunas, kas solīja dzīvi skaistu - zeltu, pērles, mīlestību, saticību. Tika izveidotas piķa melnas PR kampaņas pret konkurentiem. Taču partijas reitings, joprojām skumji raudzījās lejup.

Iekšēji mērs jau sāka samierināties ar zaudējumu. Vakarā, atstājis sava biroja telpas, pasitis pilsētas atslēgu azotē (kad viņam bija skumji, viņš vienmēr pastaigājās ar pilsētas atslēgu), viņš devās pastaigāties gar Daugavu. Lēni sperot soļus un veroties tikko atkusušajā upē, viņš nomurmināja: “Jābūt taču kādai iespējai…” Un domīgi piedaudzīja ar atslēgu pie promenādes margas.

Tajā pat brīdī pa krastmalas trepītēm bez steigas izkāpa pats nelabais, un grasījās doties vecpilsētas virzienā. Sadzirdējis mēra pārdomas, viņš to uzrunāja: “Redzu, Tev neiet viegli. Nenokar degunu!” un ar pakavoto ķetnu uzsita mēram uz pleca. “Iespējas un rūpals ir mans otrais vārds…” Velns iesmējās un aizsmēķēja pīpi. “Man kā reiz viens zellis meklē darbu, gribot sēt postu un naidu virszemē… Es jau normāli atteiktu, bet esmu viņam pakalpojumu parādā, bet parāds - nav brālis…’” Velns gardi kūpināja pīpi un turpināja. “Ja tu puisi varētu paņemt darbā, piemēram, Satiksmes departamentā, par vēlēšanām un savu krēslu varētu neuztraukties… aiztaupītu nervus gan sev, gan man… kas zin, manā pie manis lejā nonāktu par kādu dienu vēlāk arī grībēsies kādu siltāku vietiņu..” Velns pasmējās un draudzīgi, it kā aicinot uz draudzīgu sazvēristību, iedunkājot mēru, izkratīja pīpi, pasitot to pret pakaļkājas nadziņu. “Zin', Tev nav jāatbild tagad. Vienkārši padomā par to… un dod ziņu."

Mērs kļuva domīgs. Viņš zināja, ka darījumi ar velnu vienmēr ir izdevīgi vien pašam velnam - no otras puses - tieši cik lielu ļaunumu var nodarīt vīrs satiksmes departamentā, koordinējot trolejbusus un etalonus. Turklāt mēram jau nebija daudz izvēļu - viņš zināja, ka pēc zaudējuma vēlēšanās arī partija viņu negribēs redzēt, viņam pat bija aizdomas, ka mīļotā sieviete varētu to nepiedot, jo bija pieradusi pie daudzām no iespējām ko pavēra dzīvesbiedra amats. Viņš baidījās, ka nekad vairs neredzēs to uzbudinājuma dzirksti viņas acīs, ko radīja mēra ķēdes zvadžoņa un skats pa kabineta logu. Viņš vēl brīdi šaubījās, bet zināja, ka šis visticamāk ir viņa pēdējais salmiņš.

Jau nākamās dienas novakarē, pie mēra durvīm klauvēja kāds pieklājīgi ģērbts un kopumā visai neizteiksmīgs vīrs. Sarunu vīrs iesāka bez aplinkiem: “Labdien, man teica, ka, iespējams, varat pieņemt mani darbā.” un piemiedza ar aci. Mērs, viegli izbijies nomurmināja kaut ko par Satiksmes departamentu, algu, personāla daļu, caurlaidēm, veselības apdrošināšanu un citām lietām, un vīram pasniedza standarta līgumu. Vīrs piecēlās un laipni, bet cieti noteica: “Es strādāšu no mājām, bet par līgumu cik saprotu, jūs jau krastmalā nokārtojāt”. Redzēdams, ka mērs ir manāmi sabijies vīrs piebilda: “Nemīz večuk! Neesi ne pirmais, ne pēdējais mērs, kam vajag mazu palīdzību no lejas” un atstāja mēru kabineta klusumā vakaram pārlaižoties pār izjaukto pilsētas bruģi.