Korporatīvais ķermenis
Skrūves, kniedes, caurules, šļaukas un bruņplātnes apvija cilvēkam attāli līdzīgo ķermeni. Tas bija klāts buktēm, skrāpējumiem, kas liecināja par nesaudzīgu, pat kaislīgu, ķermeņa lietojumu. Ķermeņa kājas un rokas bija viscaur klātas ar bruņām, atsedzot vien spīdīgas, eļļainas metāliskas locītavas. Vienā rokā ķermenim bija paredzēta vieta instrumentam vai ierocim, bet pie otras varēja piestiprināt vairogu. Vietām uz bruņu plātnēm bija ar apbrīnojamu rūpību zīmēti attēli un uzraksti, kas apliecināja dalību un sasniegumus dažādās kaujās un operācijās, vai vienkārši apliecināja ķermeņa īpašnieka pārliecību un asprātību. Zīmējumi nereti atgādināja cietumnieku veidotos amatnieku darbus - lai arī prasmīgi veidoti un prasījuši krietnu devu pūliņu, tajos viegli varēja saskatīt rūpību, aiz kuras slēpjas nolemtības un izmisuma smago nasta. Laika daudzums, kas tajos ieguldīts liecināja par to, ka šim laikam nav bijis labāka pielietojuma.
Viņš pazina šo ķermeni. Viņš pazina gan precīzās vieglās pirkstu locītavas, kas teju precīzi spēja atveidot bioloģiskā ķermeņa kustības, gan tā aukstumu un smago un monumentālo gaitu, kas bija pilnīgi pretēja skeleta un siltās miesas veiklumam. Viņš jutās savādi, kad skatījās uz pasauli bez saskrāpētā aizsargstikla un zem tā mirgojošajiem ekrāniem, kas vēstīja par kaujas operāciju un ķermeņa pašreizējo stāvokli. Lepnums mijās ar kaunu, katru reizi, kad ķermenis ieskāva viņa trauslo, ar plānu gaļas kārtiņu apvilkto, miesu.
Viņš lepojās ar savu prasmi pārvaldīt dzelzs ķermeni - pasargāt, nogalināt, uzņemt sitienus - tas, prasmīgi vadītajam mehāniskajam ķermenim, kas precīzi pildīja sava pavēlnieka vēlmes, bija nieks, viņš zināja, ka maz ir tādu, kas varētu kaut cerēt mēroties ar viņu spēkiem. Kauns bija ievērojami mazāk izteikts - tā drīzāk bija knapi samanāma plaisa viņa lepnumā, kuru viņš centās izlikties nemanām, bet ko bija arvien grūtāk nemanīt katru reizi, kad viņš centās ko izdarīt ar savu bioloģisko ķermeni. Kuslās kustības, atrofējušies muskuļi, kautri kaļķainais, nepārliecinātais skatiens un smeldzošās locītavas dažkārt atstāja iespaidu, ka viņš ir kļuvis par bateriju korporatīvā ķermeņa darbības nodrošināšanai, nevis otrādi.
Viņš vairs nespēja precīzi atcerēties kā kļuvis par šī ķermeņa īpašnieku, sasprindzinoties un ļoti koncentrējoties, atmiņā reizumis pavīdēja, skaidu plātņu galds, pārāk smaga pildspalva, ko nav iespējams ērti satvert rokā, neveikli mēģinājumi kaulēties, minstināšanās, neīsts smaids un pārāk stingrs rokasspiediens, tāds, kas, lai arī patīkams, liecina, ka pēc darījuma rokā turi auklas īsāko galu.